Inese Roze, Ģikšu Danču nakts rīkotāja
Foto Ziedonis Reņģītis

Tā. Te nu es sēžu, kožu pildspalvā un domāju, ar ko sākt. Palasīju, ko esmu rakstījusi pagājšagad – neticēju savām acīm – ak dies, ak dies, ko tik cilvēks nevar sarakstīt tādā transa stāvoklī... 

Tātad, pirmais neapstrīdamais fakts – Danču nakts ir sākusies, notikusi un beigusies, kas jau ir pozitīvs fakts pats par sevi, jo pirms danču nakts es parasti kādu laiku veltu, lai baidītos, arī šogad. Andris saka – kas tur ko baidīties, bet, es domāju, ka liela daļa no jums man piekritīs, ka jābaidās ir, kā saka mūsu draudzene Ilze Č. – neies jau to vieglāko ceļu – ja var ciest, tad jācieš. Un, ja no mūsu ģimenes neviens cits negrib to uzņemties, tad jābaidās ir man.

Sausie fakti ir šādi:

Cilvēki – saķerti un aprakstīti ir 750, kādi 30 esot izsprukuši, ka piereģistrēsies kaut kad vēlāk – domājams, šī gada laikā.

Par muzikantiem nosaukušies 99 /zīmīgs cipars, vai ne?/
Dancotāji tātad ir 651

Ģeogrāfija:
Lietuva 123
Igaunija 66

Vēl no Vācijas, Ungārijas, Taizemes, Francijas, Zviedrijas, Glazgovas, viens bij ierakstījis, ka ir no Ņujorkas /uz Ģikšiem atvests no Lietuvas/, bet, to gan nevar zināt, vai viņš tiešām no turienes, vai vienkārši Ņujorka ir viņa sapņu pilsēta, es arī šur tur rakstu, ka esmu no Drabešiem, jo man tur ļoti patīk. /Pilsoni K.S. – ja tiešām esat no Ņujorkas, lūdzu, piedodiet, vienmēr jau drusku skauž cita laime – ka var dzīvot pašā Ņujorkā..../

Muzikanti, kas spēlēja, bija 19 grupas lielajā zālē, un vēl tie, kas spēlēja inkognito lielajā un mazajā foajē, ieskaitot slavenu mākslinieci no Igaunijas, kura jau iepriekš pieteicās, ka spēlēs foajē – inkognito/

Zālē tika nospēlēti 117 danči /tik daudz tika pierakstīti lielajā danču rullī, citās telpās spēlētie netika uzskaitīti/

Ūdens centralizētais, oficiālais – tika izdzerti 15 Wenden bunduļi

Tēja „Rožu lieliskā” – 180 litri /šogad piesaistījām viesplītiņu – tāpēc varējām vārīt 2x ātrāk/

Par pašiem dančiem, citēju kādas meitenes rakstīto: „Man liekas, ka šajos dančos salīdzinot ar citiem bija tāda vislielākā pacilātības sajūta - brīžiem visi tā kliedza un spiedza – it kā kādi spāņi un itāļi būtu savākušies uz dančiem”!

Viens puisis, kas bija ieradies pirmo reizi, teicis – es zināju, ka te būs tusiņš, bet te tak ir viens masu pasākums! 

/vispār bija ļoti daudz dalībnieku, kas ieradušies pirmo reizi un neko tādu iepriekš nebija redzējuši/ 

Acīgu cilvēku vērojumi – viens lietuviešu autobuss no rīta bija „iesēdies” pie grāvja, tur sākās aizrautīga muzicēšana un dziedāšana – Dainas Z. vēlējums par silto laiku un iespējām dancot ārā gandrīz piepildījās.

„šogad pat viņi pamanījās spēlēt tajā mazajā telpā blakus skatuvei - tur kaut kas līdzīgs rokenrolam gāja vaļā”; 

„Galdi vai lūza – vēl no rīta varēja atrast kaut ko garšīgu!” /es gan to redzēju tikai bildēs – tiešām kā pa kāzām!/ 

Par ļoti pilno zāli un iespēju vairākas stundas visus dančus dancot „prižimalkinu” stilā – Valdas R. mani mierināja – neuztraucies, viss kārtībā, senos laikos tak viss ciems dancoja vienā lielā istabā, bija ciešs kontakts, dzima bērni...”. Tā kā es arī ceru uz demogrāfiskās situācijas uzlabošanos pēc danču nakts Ģikšos! 

No rīta vērīgi ļaudis atrada lietuviski runājošu bērnu bez saimnieka – Baiba skraidīja apkārt, ķēra visus strauji attālinošos lietuviešus, ko vēl varēja saķert un mēģināja neparastā krievu valodā viņiem ieskaidrot, ka bērns kādam ir jāņem, jāved uz Lietuvu un tur jāpiedāvā. 

Mēs jau sākām domāt variantus, kurš viņu ņems – vai atdosim pēdējam, vai lozēsim vai kā. Kāds iebilda, ka tas esot mazs lietuvietis, uz ko tika stingri atbildēts, ka nekas, „no jebkura var iztaisīt cilvēku”! Bet viss beidzās laimīgi – kāds viņu paņēma uz Lietuvu. 

Saņēmu daudz labu padomu un atziņu: 

Veselu sauju padomu, gaļas dēlīti, zobu pastu un naktsmāju piedāvājumu no Ehas Allik no Pērnavas; 

Sandras L. ieteikumu par klausīšanos klubkrēslā – un, pilnībā piekrītu, redzēju, ka „Dandari” izskatās brīnumskaisti bildē, bet, no skaņas diemžēl dzirdēju vien dažas notis – nākošgad labošos, Sandra! 

Esmu vēl atzīmējusi, ka gribu ko teikt par Raiti S. un meitenēm, bet, vairs neatceros – vienīgi man šķiet, ka RDK spēlēšana pirmajiem no svētdienas gala ir kā punkts uz i vai kulaks uz acs! Kurš gan tik labi varētu godam noslēgt visu pasākumu kā Raitis! 

Par Ilmāru. Vienmēr esmu visiem teikusi, ka pilsētas mēram būtu jānes tāds un tāds labais cilvēks, kas paveicis ko diženu pilsētas labā, apkārt pilsētai goda aplī! 

Tagad ar šausmām sapratu, ka man tak jānes Ilmārs 3 reizes apkārt Ģikšu zālei!!!! Viņš laipni piedāvāja izlīdzēt ar mikrofoniem, bet, dabūja nostrādāties slapju muguru un nenoiet no skatuves līdz rīta gaismai! Paldies, paldies! /Šoreiz nu noteikti mēs nekā no tās smukās spēlēšanas nebūtu dzirdējuši, ja nebūtu Ilmāra ar mikrofoniem!/ 

Lūdzu, piesakieties brīvprātīgie un pateicīgie, kuri man palīdzēs nest Ilmāru apkārt zālei! /mēs esam nesuši Tāli, bet, tas bija jau sen un viņš arī bija mazāks/ 

Ar to apķērīgumu un bučošanos – šogad pavisam labi – uzzināju, ka ar to esot tāpat kā ar kalorijām – kad neviens neredz, tad neskaitās! T.i. – ja tu esi kādu apķēris un sabučojis tā, ka gandrīz neviens neredz, tas neskaitās – pēc tam publiski tu vari viņu droši apķert un bučot vēlreiz!!!! /paldies Eināram D. par šo lielisko atziņu!/ 

Paldies visiem, visiem, visiem, kas piedalījās, dancoja, spēlēja, palīdzēja ar darbiem un padomiem! 

Paldies brīvprātīgajiem palīgiem no Liepas, trīs Brendām baltās zeķēs no Jaunpiebalgas, Raitim, Inesei, Ingrīdai, Beātei, Jurģim un vēl kādam! 

Paldies Rožu ģimenei – mīļajam Andrītim, Rasai, Baibai un Undīnei!

Paldies Taigai un Lilitai! 

Nemaz nerunājot par fondiem, mūsu un citām pašvaldībām un citiem finansētājiem! 

Paldies Edgaram par garšīgās maizītes cepšanu – katrai muzikantu grupai uzdāvinājām pa kukulītim!

Paldies Triinu, kura katru gadu pamāca mani uzvesties - un, patiesi, es ar katru gadu uzvedos arvien labāk - ceru, ka jūs arī to manāt!

Tas ir viss, kas nāk pašreiz prātā. 

Dzeru te arī šampanieti un secinu, ka pa šiem gadiem dzīve ir mainījusies tādā ziņā, ka tagad ir tā: „Kas nedzer šampanieti, tas nedzīvo Jūrmalā!” Tāpēc es dzeru, un jums visiem arī iesaku – ja ir noticis kaut kas varens un skaists – kādu brīdi pēc tam pasēdiet un padzeriet šampanieti!

Atrasto mantu galds:

Zābaki, melni, vīriešu /īpašnieks jau pieteicās/;
Vīriešu lielkurpes /vai tās varētu saukt arī krosenēm?/;
Paplāte, sudraba, liela;
Zila vējjaka ar uzrakstu „Atlas” /pārāk plāna priekš ziemas/;
Bērnu jaka ar rāvējslēdzi, melna, H&M;
Balta adīta jaciņa /16 izm./;
Pelēks adīts džemperis, 100% kašmira/;
Pelēka šalle;
Krekliņš ar garām piedurknēm /tāds kā gaiši melns?/;
Balta ar puķēm bērnu jaka/izmērs 140/;
Krekliņš no Vero Moda ar garām piedurknēm, smuki raibs;
Melni, īsi brunči no H&M;
Melns, mazs krekliņš ar īsām piedurknēm;
Zila jaka ar lielu drošības adatu;
Tumši zils T krekls;
„Češkas”;
Tautiska josta;
Gaiši zila jaka;
Melns T krekls ar uzrakstu „FOLK YOU”;
Maza, zila žaketīte;
Melna matu suka;
Sarkana kurpju lāpstiņa;
Melna, adīta cepure ar uzrakstu „Baltic Devon Mink”;
2 adīti dūraiņi un viens ādas – pa vienam no katra pāra.
Mazs lādētājs Samsung
Balti zaļas futbola zeķes!