Lana Strode, foto: Anda Krauze
pārpublicēts no: Kultūras forums. - 2010. g. 19. - 26. februāris Nr.7 (386)

Februārī daudzviet pasaulē – gan lielās pilsētās, gan nomalēs – norisinās ziemas maskarādes, kas pēc senākām paražām iezīmē pavasara tuvošanos un jauna saimnieciskā gada sākumu, bet kristīgajā plāksnē – laiku pirms Lielā gavēņa sākuma. Latvijā šīs tradīcijas iemieso Meteņa diena, kad pavasara atnākšanas gaidās valda liela jautrība un tiek veikti īpaši rituāli. No 13. līdz 14. februārim Latvijā norisinājās XI Starptautiskais masku tradīciju festivāls, kuru no malas pavērot bija ieradies itāļu antropologs, Lugano universitātes profesors Ph. D. Čezare Popi.

Kopš 2008.  gada Eiropas Savienības projekta Karnevāls – Eiropas karalis ietvaros antropologs pievērsies ziemas masku tradīciju pētniecībai Itālijā, Horvātijā, Maķedonijā, Bulgārijā un Rumānijā. Reiz kādā starptautiskā konferencē iepazinies ar latviešu masku pētnieces Aīdas Rancānes prezentāciju par maskošanās tradīcijām Latvijā, un nolēmis, ka tas noteikti ir jāredz dzīvē. Uz sarunu ar Kultūras Forumu aicinātais antropologs pauda neviltotu sajūsmu par to, cik liela ir vietējo cilvēku interese par savas kultūras tradīcijām un ka organizatori sarīkojuši masku festivālu par citviet Eiropā nepieņemami smieklīgu naudu. “Kad valstis kļūst attīstītākas, to iedzīvotāji skatās televizoru un dzer alu – finito! Neliela nauda ir laba lieta – tā asina prātu. Jo vairāk naudas, jo mazāk kultūras – tā tas ir,” saka Čezāre Popi un iesaka sargāt savas kultūras vērtības.

Lana Strode: – Vairums latviešu etnologu ir tiešā saskarē ar savu pētniecisko interešu loku, tajā skaitā arī ar maskošanās tradīcijām, kopš agras bērnības. Kas jūs mudināja pievērsties maskarāžu pētniecībai?

Čezare Popi: – Savu pirmo doktora grādu ieguvu filozofijā – Boloņas universitātē, Itālijā, 1977. gadā. Šajā laikā mēs pieredzējām beigas radikālajai kreisā spārna studentu kustībai, kas aizsākās 1968. gadā. Pats, būdams jaunais komunists, piedalījos demonstrācijās. Tomēr jauno intelektuāļu kustībai neveicās – tas, kam mēs ticējām, nerealizējās, un notika absolūta novirzīšanās no intereses politiskajā meinstrīmā uz etnisko minoritāšu jautājumiem. Mēs uzskatījām, ka etnisko minoritāšu atbalstīšana ir cits alternatīvs veids, kā pretoties kapitālistiskajai kultūrai. Sāku darboties kopā ar paziņu, kurš pārstāv ladinu etnisko minoritāti (Dolomīti, Itālijas ziemeļi– L. S.), kas skaitliski ir ļoti maza – aptuveni 30 tūkstoši pārstāvju. Apguvu ladinu valodu, pēc tam sāku biežāk doties uz turieni un interesēties par kultūru, par ko arī tapa mana pirmā disertācija. Vēlāk devos uz Angliju, kur Kembridžas universitātē ieguvu maģistra un doktora grādu sociālajā antropoloģijā. Tas bija laiks, kad ladinu kultūra tika atdzīvināta, lai stiprinātu identitātes kustību pret itāļu un vācu ielaušanos viņu dzīves stilā. Tāpēc rakstīju disertāciju par ladinu ziemas maskarādi – tradīciju, kas nebija mirusi, bet tuvu tam. Sākotnēji interesējos par karnevāla saistību ar politisko un sociālo aspektu, taču papildus veicu arī simbolisma pētījumus.

Senos laikos karnevāls bija jaunu vīriešu iniciācijas rituāls, tādēļ bija interesanti aplūkot šī rituāla saistību ar auglību, seksualitāti, pavasara atnākšanu utt. Protams, vismaz Rietumeiropā šie elementi ir saskatāmi, taču neskaidri – tos ir jāuzrok, jo cilvēki neapzinās, ko un kāpēc viņi dara. Tieši tādēļ devos uz Āfriku, jo domāju, ka tur šie simboliskie elementi ir izteiktāki. 1984. gadā braucu uz Ganas ziemeļrietumiem, kur pētīju Sigmas slepeno masku biedrību, kur iniciācijas, auglības, kā arī sazināšanās ar gariem aspekti ir ļoti izteikti definēti. Atgriezos Eiropā, skatoties uz to ar Āfrikas acīm. Pievērsos Bulgārijas maskošanās tradīcijām, kas vēl joprojām satur arhaiskus elementus. Ar draugu nolēmām, ka jāuzsāk projekts (Carneval – King of Europe – L.  S. ), kura ietvaros ar salīdzinošo pētniecības metodi tiktu aplūkotas ziemas maskarādes Eiropā. Šajā ziņā mums ir tik daudz kopīgā, taču neviens līdz šim nebija mēģinājis šīm līdzībām izsekot un saprast, kādēļ, piemēram, tos pašus “čigānus” var atrast Bulgārijā, Portugālē, Latvija vai Itālijas dienvidrietumos.

– Pie kādiem šī fenomena skaidrojumiem esat nonākuši?

– Tas ir ļoti garš stāsts. Pirms 20 gadiem tika apgalvots, ka Eiropas kulturālā līdzība ir indoeiropiešu invāzijas rezultāts. Slavenā lietuviešu arheoloģe Marija Gimbutiene un viņai līdzīgi domājošie uzskatīja, ka 5. gadu tūkstotī pirms kristus Eiropas teritorijā notikusi patriarhālu cilvēku invāzija no Indijas ziemeļrietumiem, iebrūkot, nogalinot un padarot sevi pārākus par matrilineāri domājošajiem, mierīgajiem Eiropas teritorijas pamatiedzīvotājiem. Tas izskaidro arī to, kāpēc mēs runājam savstarpēji saistītās valodās.

Savukārt teorija, kas pēdējo gadu laikā iemanto arvien lielāku uzticību, deklarē, ka tāda indoeiropiešu invāzija nemaz nav notikusi, jo nav arheoloģisko pierādījumu, kas to apstiprinātu. Tā norāda, ka eiropiešu valodas veidojušās lokāli paleolīta laikā. Valodas ir līdzīgas tamdēļ, ka cilvēki jau bija vienādi tad, kad homo sapiens veidolā tie atceļoja no Āfrikas vairākus gadu tūkstošu desmitus pirms kristus. Tātad – Eiropas kultūras pamatiezīmes nav aizgūtas, bet attīstījušās lokāli. Tādējādi Eiropas apdzīvotāji nonāca pie vienādiem secinājumiem, neolītiskās revolūcijas laikā izstrādājot simboliskās struktūras. Tika konstruētas simboliskās valodas uz kopējās tehnoloģiju bāzes. Mums ir raksturīga zemkopība un lopkopība – divas galvenās tehnoloģijas. Un, kopš ziemas maskarāde ir par auglības, bagātības, labklājības, drošības veicināšanu, mēs uzskatām, ka arī tā ir simboliska neolītiskās revolūcijas pamata iezīmju izpausme.

Mūsu viedoklis ir tāds, ka Eiropas kultūras līdzības saknes nav meklējamas klasiskās kultūras līmenī, kā parasti tiek apgalvots, diskutējot par Eiropas identitāti. Kas ir klasiskā kultūra? Tā ir tikai neliela intelektuāļu saujiņa. Citi atkal teic, ka Eiropas vienotības saknes meklējamas kristietībā. Tad jājautā – bet kā tad ar arābu devumu Eiropas kultūrai? Kristietība pati par sevi ir ļoti kompleksa, tai ir vairāki veidi, kas gadiem ilgi savstarpēji cīnās. Citi piesauc Apgaismību, bet tā ir nesena parādība. Lai saprastu noteiktu kultūras fenomenu, ir jāatkāpjas labi tālu pagātnē – garākā laika perspektīvā. Kā reiz izteicās antropologs Klods Levī-Stross, pasaules vēsturē ir bijušas divas revolūcijas: neolītiskā un industriālā, bet tām pa vidu nekas.

– Tad varbūt tieši tā skaidrojams ziemas maskarāžu pētniecības projekta mājas lapā paustais apgalvojums, ka karnevāls ir ilgāk pie varas esošais karalis Eiropā?

– Mani pašu apzīmējums “karalis” tik ļoti nesaista, jo esmu republikānis (smejas). Projekta ietvaros ziemas maskarādi esam nosaukuši par karnevālu tādēļ, lai cilvēki saprastu, par ko ir runa, kaut gan termins “karnevāls” ir ieviests vēsturiski nesen un ir specifisks ziemas maskarādes tradīcijas attīstības veidojums. Karnevāls ir rezultāts baznīcas cīņai pret pagāniskajām gadskārtu ieražām, kas beidzās ar kompromisu. Baznīca, cenšoties normalizēt vietējās tradīcijas, piespiedu kārtā deklarēja Lielā gavēņa datumus, kad jāatturas no uzdzīves, gaļas ēdieniem un piena produktiem, taču pirms tam ļāva vietējiem uz kādu laiku “kļūt trakiem”. Tātad karnevāls iegūst jēgu vienīgi attiecībā pret Lielo gavēni, jo latīniski carnem levare nozīmē – “atņemt gaļu”.

Latvijā termins “karnevāls” neeksistē, jo jūs tikāt kristīti pārāk vēlu – un tajā pašā laikā pārāk ātri. Tas notika 13. gadsimta beigās – par vēlu, lai attīstītu karnevāla ideju, un, protams, cilvēki nomalēs joprojām turpināja savas iesāktās tradīcijas līdz nenosakāmam laikam. Bet turpat jau notika arī Reforma, un Luterānisms nepacieta karnevāla ideju un nepieļāva tās iedzīvošanos.

– Esat nedaudz iepazinies ar to, kā latvieši svin Meteņus, varbūt salīdzinošā perspektīvā varat raksturot latviešu ziemas maskošanās tradīciju.

– Tādā eksperimentālā līmenī, jo par to būtu vairāk jādomā un pagaidām es vēl neesmu redzējis pietiekoši, lai par to brīvi runātu. Un tomēr ir daži pamatelementi, ko varētu komentēt. Par ko es biju pilnīgi pārsteigts, ir sieviešu dalība. Runājot gan par Āfrikas, gan Indijas un arī Eiropas kultūru, sieviete un maska ir pretrunā viena ar otru. Iemesls ir vienkāršs  – maskas ir saistītas ar auglību un sievietes arī ir saistītas ar auglību. Rietumāfrikā, kur es veicu pētījumus, sievietes pat nedrīkst redzēt maskas, izņemot dažus īpašus gadījumus. Ir runa par sievieti, kas ir spējīga dot dzīvību bērnam, pēc menopauzes sieviete var tikt uzņemta sabiedrībā. Ja jauna sieviete ierauga masku, viņa var kļūt neauglīga, savukārt maska – zaudēt tās spējas.

Latvijā lielākā daļa no masku festivāla dalībniekiem bija tieši sievietes – arī daudz sieviešu gados. Un es nodomāju – tas, kas te pašlaik notiek, ir kas ļoti dīvains. Jā, un es arī pamanīju vecākas sievietes dziedam dainas un līdzi ritmā sitot velna bungas. Izbūries cauri savam mentālajam arhīvam, konstatēju – ko līdzīgu esmu redzējis fotogrāfijās ar Sibīrijas šamaņiem, kuriem arī līdzīgs ritmiskais instruments ar augšgalā piestiprinātiem fetiša elementiem. Līdzīgā veidā šamaņi nonāk transā. Šamaņa pozīciju var ieņemt arī sieviete. Protams, tā ir tikai hipotēze, pie kuras daudz jāstrādā, un varbūt tā izrādīsies maldīga, taču minējumu līmenī var runāt par Latvijā – arhaiskā anklāvā – sastopamām ļoti senām masku tradīcijām, kas ne tik ļoti ir saistītas ar zemkopību vai aitu ganīšanu, cik medniecību – raksturīgu arī šamaņu tradīcijai.

Atvadoties no saimniekiem, „čigāni” dziedāja kādu tautasdziesmu par to, ka viņiem jādodas projām, lai apartu laukus ar sudraba arklu. Kā redzams, maskarādē jums nav ietverts sniega aršanas rituāls, bet dziesmās uz to ir atsauces. Atkal jāteic, ka Baltijā ir izteiktas šamaniskās tradīcijas, kas ir saaugušas kopā ar neolītiskajiem elementiem. Apart zemi ar sudraba arklu – tas attiecas uz auglību un pārpilnību. Jūs Jaunā gada iestāšanos aprēķināt pēc Mēness kalendāra, kas arī ir vecā tradīcija. Vēl interesanti šķiet tas, ka latviešiem mēness ir vīriešu dzimtē, bet saule – sieviešu. Citviet Eiropā ir otrādi, kas arī liecina par to, ka jūs joprojām uzturat daudz arhaiskākas tradīcijas.

Vienā no pirmajiem aprakstiem par cilvēku dzīvi Baltijā teikts, ka baltieši neturot mājdzīvniekus – ne cūkas, ne aitas, ne govis, vienīgi suņus. Tas visticamāk nozīmē, ka viņi ir bijuši mednieki kopš paleolīta laikiem. Aizejot uz Rīgas centrāltirgu, uzreiz sajutu, ka šī vieta norāda tieši meža virzienā. Puse no Latvijas populācijas dzīvo Rīgā, taču, manuprāt, jūs patiesībā vēlaties būt mežā, ne šeit. Ko līdzīgu esmu piedzīvojis, izjutis Somijā – tādu kā saucienu pēc dabas. Savukārt, piemēram, itāļi lielākoties nemīl dabu.

– Cik lielā mērā oriģinālā ziemas maskarāžu ideja attiecas uz šodien pasaulē izslavētajiem karnevāliem Venēcijā un Riodeženeiro?

– Es gribētu novilkt ļoti striktu līniju starp urbānajiem un lauku karnevāliem. Viareggio Toskani – lielākais pasaules karnevāls un, iespējams, senākais urbānais karnevāls – norisinajies kopš 19. gadsimta 70. gadiem. Venēcijas karnevāls radās 17., 18. gadsimtā, ļoti ievērojams bija karnevāls Romā – to aprakstījis arī Gēte. Romas karnevālā tika saglabāti ļoti seni rituāli, piemēram, lāča medības vai buļļu cīņas, taču tās kļuva aizvien marginālākas. Karnevāla tradīcija izgaisa, kad Roma tika pievienota Itālijai – 19. gadasimta 60. gados.

Ļoti laba zviedru antropoloģe Anna Bohlina ir uzrakstījusi grāmatu, kurā analizētas oriģinālās maskas Venēcijā, un viņa spēja nodemonstrēt, ka zem baroka fasādes joprojām var atpazīt masku arhaiskās tradīcijas vaibstus, tādus, ko vēl var atrast laukos – Alpos. Protams, lai dekonstruētu tradicionālo, jārokas cauri arvien biezākam slānim. Mēdz teikt, ja cilvēki apzinātos, kāpēc viņi kaut ko dara, tad mums nemaz nebūtu vajadzīgi sociālie zinātnieki.

– Šodienas lielo karnevālu neatņemama sastāvdaļa ir komercija.

– Gavēnis ir ļoti gudra lieta, jo šajā gada laikā zemniekiem parasti sāk aptrūkties krājumi – cūkgaļa iet uz beigām, un cilvēki gaida, kad pienāks sezona to papildināšanai. Govis šajā laikā arī dod maz piena, un tas saskan ar gavēņa piena produktu lietošanas liegumu. Tas pats ar olām. Tātad – jebkurā gadījumā tu nevari ēst, jo tev vienkārši nav, ko ēst. Patērniecības elements vienmēr ir bijis klāt – karnevālā tiek ēsts trekni un dzerts pārmērīgi. Protams, šodien tas ir pastiprināts ar mūsdienu patērētāju sabiedrības kultūras iezīmēm. Bet atkal – nekas nav izgudrots no jauna.

– Parasti ļoti aizraujoši ir antropologu stāsti par viņu piedzīvojumiem lauka pētījumu laikā. Varbūt jūs varat pastāstīt kaut ko no savas pieredzes.

– Projekta vadītājam saku, ka mums nepieciešama īpaša apdrošināšana, ja gadījumā kļūstam par alkoholiķiem, jo, vienalga kurp mēs dotos, patērētā alkohola daudzums ir neticams. 2007. gadā mēs devāmies uz vietu Bulgārijas centrā, kur notika reģionālais oriģinālo masku festivāls un piedalījās aptuveni 100 grupas. Es un projekta līderis bijām žūrijas locekļi, kas vērtēja maksas. Pasākums sākās deviņos no rīta, gaisa temperatūra –17 grādi ar drēgnu vējiņu –, bija nepatīkami auksti. Mums iedeva segas un nelielus gāzes sildītājus, kuri jau pēc piecām minūtēm beidza darboties – izrādās, gāze sasalusi. Tad nu vietējie mums nesa Raki – vietējo vodku. Nezinu, cik mēs izdzērām, bet pasākums ilga līdz pulksten 12. Pēc tam mēs devāmies uz ciemu, kur sekojām līdzi masku gājienam, un katrā no mājām, kur viesojāmies mums deva cūkas taukus ar papriku un – Raki glāzi. Dienas beigās visi bija pilni kā zābaki. Un tā visur – Spānijā, Francijā, nemaz neminot Itāliju. Līdz tu vairāk nespēj. Ko līdzīgu gaidīju arī no Salacgrīvas, taču tā nebija. Neviens latvietis masku gājiena laikā nepiedzērās, un es to skaidroju tā, ka šeit pie grožiem tomēr ir sievietes.