Rīgas folkloras kopu koncerti ar dažu labu tālāku novadu kopu piedalīšanos nesa agrajam ziemas laikam gluži piemērotu nosaukumu – No Katrīnām līdz Andrejiem un norisinājās 27. un 28.novembrī VEF Kultūras pilī un Jāzepa Mediņa Rīgas 1. Mūzikas skolā.

Sestdien, 27.novembrī, VEF Kultūras pils Mazajā zālē skatuves fona „sienai” pārmests liels rūtiņu lakats, „austs” no košām zaļi zili sarkanu toņu lentēm. Pārējie akcenti nāk no tautastērpiem, maskām, mūzikas instrumentiem, svecēm, īstas rudzu maizes un putras, pīrāgu bļodas un visvairāk – no pašiem dziedātājiem, spēlētājiem, dancotājiem un tiem, kas vienkārši atnākuši svētkos kopā būt.

Programma tiešām labi salikta. To ievada LAIVA ar Pērkona dziesmām pateicībā par labo un siltuma dāsno vasaru. LAIVAS kokļu skaņām atsaucas RIJAS ļaužu kaladū!, durvīs klauvē ķekatas un izvēršas tradicionālā saspēle – gan lāča dancināšana, gan vilkam zeķu adīšana ar kazas un vilka mūžīgo spēli, nāves deja un pašās beigās arī āzīša sūri grūtais darbs dzirnavās, lai visi klātesošie tiktu pie saimenieces pīrāgiem. Bet RIJA tiek pie Folkloras biedrības Goda raksta, un ar to tad nu dodas uz nākamajām mājām, jo še jau klāt VILKI un atsaucas viņu rags.

Lai nu Dieviņš dod, ka VILKU Projām, jāiet! smeldze mums paliet tikai vīrišķīgi skopajās karavīru dziesmās, un visas citas cīņas un uzvaras notiek tēvu zemes garīgajā laukā un mūsu pašu dvēselēs. VILKI dzied par lakstīgalu vidzināšanu zobena galiņā, skaidro spaini zirga dzirdināšanai, meiteni, kas būs vai nebūs mūžiņam, bandinieka rudziem diža ceļa maliņā, par zirgiem un ceļu, un ik pa laikam ieskanas tā kā zvārguļi, tā kā zobena šķindas.

Karavīru tēma pāraug lūgšanā. Ar to savu devumu sāk Ogres ARTAVA un aicina visus droši atsaukties saucējām. Apsedz, Dieviņ, manu sētu! Arī Saule, Laima, Māra pie mūsu galdiņa. ARTAVAS jaunās meitenes koklētājas ir tās, kas arī no zāles atsaucas tam, kas notiek skatuves daļā, un nu uz viņām var plūst klausītāju mīļums, vēl jo vairāk uz kopas vadītāju un brašajām sievām, kas tik labi prot dziesmā sadzīvot ar nemanāmi pienākušo vecumiņu, jo tepat jau viņu jaunās dienas vēl iet pār kalniņu līgodamas, tik un tā atstādamas vēl katram latvietim vajadzīgās trīs lietas – darbu, darbu un darbu. Un Dieviņu palīgos. Pašu pēdējo puķi līgodama upe nes līdzidziedātājiem.

Piecas VILCENES nāk ar svecīšu liesmiņām, klusi skan veļu laika dziesmas. Ja VILKI dziedot karā jāja, tad nu sievas dzied par to, ka pietrūkst guņa kūrējiņa, brāļu un bāleliņu, par dvēselīti, kas aiziet pie Dieviņa dziedādama. Bet velēniešu gaidīšanas kulminācija ir Veratiesi veļu vārti. Mistērijas beigās nav vairs vietas kapsētā, un veļu upe pārplūdusi, atstājot katru savā pusē.

Meditatīvo noskaņu nomaina Andreja dienas dzīvesmiņa. Jaunu meiteņu deja, dziesmas, zīlēšana un stāstījums atraktīvā kopas ZVĪGZNA izpildījumā. Visi klātesošie var izvēlēties kādu no 4 apgāztām bļodiņām, un kas nu kuram zem tās paslēts - maize pārticībai, naudiņa veiksmei, gredzentiņš attiecību siltumam vai lupatiņa mierinājumam, ja gadās kādu dienu kā plikam pa nātrēm.

ZVĪGZNA noslēdz šo koncertu ar laipnu aicinājumu turpināt svētkus rīt citā koncertā. Gribētos paturēt abrkasīti no šodienassajūtām un ar tādu pat mīļumu pret notiekošo būt klāt citreiz.

Svētdienas dienas koncerts noris Jāzepa Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolā, kuras direktora Valda Lastovska labvēlīgais un draudzīgais smaids staroja uz it visiem sanākušajiem – tas tika i dalībniekiem, i klausītājiem.

Koncerta vadītāja Helmi Stalte vēstīja, ka arīdzan Andreju laiks ir izmantojams kā izrādīšanās laiks, kad katrs nāk rādīt, ko viņš prot un var nodziedāt. Un kā pirmo pieteica „vecāko” kopu Skandinieki. Un Skandinieki nāca ar „dzīvajām dziesmām”, ar tām, kuras paši savulaik pierakstījuši un kuru teicējus pazinuši. Ar atmiņu stāstiem un ar dalīšanos mierā un mūzikā.

Berendejka izspēlējot vakarēšanas norisi vēstīja par to, ka senais Andreja vakars ir pēdējais skaļais ziemas vakars. Pēc tam sākas Ziemassvētku gaidīšanas gavēnis, kad aizliegts skaļi dziedāt un trokšņot.

Laiksne ar omulīgajām un bagātajām dziesmām atgādināja par lietām, kas daudzus aizvien iepriecina – par ciemos iešanu, mājās nākšanu un citām saviesīgām norisēm.

Vilkači ar daudziem tuvajām un zināmajām senlaiku karavīru dziesmām, apliecināja karavīru dzīvesveidu – i tālos un garos ceļus, i tumsu, kura palīgi rodami, i neaizvietojamo karavīra līdzbiedru kumeļu apdziedot.

Dimzēnsar stipro un maģisko Veltu Leju, kura arīdzan dzimšanas dienā tika godināta un sveikta, un ar Zemgales puses zemgaliešu pierakstītajām dziesmām.

Bārta – koša un skanīga, it kā aizmirsusi par ziemas laika klusajām un dūcošajām skaņu virmām. Ja citviet ir zināma vakarēšana, tad šai pusē vakarošana. Bārta arī aizved savai upei līdzi no paša sākuma līdz pat ietekai jūrā. Un par citām upēm arī bārtenietes dzied.

Svētdienas koncerta otro daļu vadīja Liena Teterovska un te nu vakara garumā ikkatrai kopai bija iespēja sev nākamo gadu zīlēt. Bet koncertu uzsāka Rīgas Budēļi ar stāstu un bildēm no Luža Bērziņa dzīves un darbošanās. Ludim Bērziņam tieši šogad apritējuši 140 un šai atcerei par godu Budēļi dziedāja arī viņa pierakstītās dziesmas.

Arhaiskā Iljinskaja Pjatnica ir kā enerģētiski kopā saturēts instruments - daudzbalsīgs un tai pat laikā šķietami vienkāršs, bet pilnasinīgs skanējums. Skaisti, jo tīri un dabiski.

Savieši ir visu paaudžu savējo kopums un prieks, ka kopa turpinās – ar gados jaunāko skanīgo dziedāšanu un jau ilggadējo dalībnieku aizrautīgu runāšanas un dziedāšanas prieku.

Jēkabpils Raksti – Vitas Tallas skolotājas rokas vadīti un iedvesmoti, jauneklīgi drastiski un kustīgi – i dziesmās, i dančos.

Rīgas Grodi Andrejos ieraudzījuši un sastapuši muzikantu dzirksti spēlēja un dziedāja jautrās, savulaik pašu pierakstītās danču melodijas.

Te nu kā turpinājums gluži likumsakarīgi – Maskačkas spēlmaņi, kas dažu labu nepacietīgāku klausītāju arī ierosināja uz dancošanu.

Aiz logiem jau tumsa un ielās iedegas spuldzes, vēl kāds vēlējās savu nākotni pazīlēt, bet lielākoties visos jau bij’ vēlme doties mājup. Diena pavadīta radoši, skanīgi un darbīgi, it visi pelnījuši uzņemt vakaru.

Zaiga Miķelsone, Saule Gunta