Mārim Jansonam, šķiet, pieder lielākais privātais tradicionālās mūzikas arhīvs, viņa paša ierakstīts 1990. gados. Šis tas no ierakstītā ir publicēts izdevniecības Upe tuviem un tāliem ierakstu sērijas Mantojums albumos (Margarita Šakina Caur sirdi debesīs (2006), Liepnas folklora Veretīsi, raugetīsi (2008)). Kāds būs ar arhīvu iepazinies neformālā ceļā. Taču lielākā arhīva daļa vēl joprojām ir plašākai sabiedrībai maz pieejama un zināma.

Liene Brence: Vispirms es gribētu zināt, kur un kurā gadā jūs esat dzimis? 

Māris Jansons: 1962. gadā Latvijā, Rīgā.

LB: Kad sākāt interesēties par tradicionālo mūziku?

MJ: Es mācījos tehnikumā, tad sāku strādāt par fotogrāfu. Tajā laikā sāku aizrauties ar mūziku un mūzikas instrumentu taisīšanu. Pēc tam arī radās ideja un vajadzība braukāt ekspedīcijās, ko sākām 80. gadu beigās, 1989. gadā.

LB: Par ko jūs vairāk interesējāties? Par mūzikas instrumentiem?

MJ: Tas bija saistībā ar mūzikas instrumentiem kā folkloras kustības sastāvdaļu – kokles, dūdas, stabules. Mani fascinēja pati dziedāšana, spēlēšana. Es jutu, ka tur ir kaut kas tāds, kas cilvēkam varētu būt dzīvē noderīgs.

LB: Kad sākāt muzicēt?

MJ: Tas bija foto kustības ietvaros, kurā mēs sadraudzējāmies ar dažiem cilvēkiem un radās folkloras kopa Grodi. Izveidojām pāris programmas, kur savienojām fotografēšanu ar muzicēšanu. Tad arī radās šī ideja, ka vajag saprast, kas ir folklora, ko un kā dziedāt, jo priekšstats par folkloru no rakstītiem avotiem neveidojās.

LB: Kādos folkloras ansambļos jūs turpmāk darbojāties?

MJ: Pēc Grodiem mēs izveidojām folkloras kopu Auri. Tāpat Danču klubā visu laiku tika spēlēts jau kopš 1989. gada.

LB: Ar ko kopā jūs braucāt ekspedīcijās?

MJ: Braucu ar savu sievu Sniedzi Jansoni. Visbiežāk divatā.

LB: Kur jūs ņēmāt aparatūru?

MJ: Labu video aparatūru tajā laikā nevarējām sagādāt – lai būtu kvalitatīvs vai pusprofesionāls ieraksts. Bet priekš audio man izdevās sagādāt labu tehniku – daudzkanālu magnetofonu. Ieraksti ir kvalitatīvi, šobrīd tos var izdot kompaktdiskos, kas ir lielākais pluss šim arhīvam.

LB: Tā bija kā maza ierakstu studija?

MJ: Jā, viņa saucās Portastudija (Portastudio). Braucām cilvēkus rakstīt viņu mājās.

LB: Kā jūs atradāt cilvēkus, kurus ierakstīt?

MJ: Sākām no vienas vietas. Bija kaut kāds viens pieturas punkts kādā reģionā, kur bija zināmi teicēji vai folkloras kopa. Braucām pie viņiem, rakstījām, ko viņi dzied, iztaujājam tos, tad no viņiem nonācām pie nākošajiem, arī no kultūras darbiniekiem daudz uzzinājām.

LB: Cik esmu klausījusies jūsu arhīvu, jums, salīdzinoši ar citiem tradicionālās mūzikas iesakņotājiem, instrumentālā mūzika ir dokumentēta daudz vairāk.

MJ: Tajā laikā, 80. gadu beigās, pastāvēja tāds uzskats, ka instrumentālā mūzika vispār nemaz nav folklora. Es speciāli meklēju instrumentālos ierakstus. Pats dzīvotspējīgākais man likās danči. Instrumentālajai mūzikai pievērsām tik lielu uzmanību, jo, pirmkārt, to neviens nevāc, otrkārt, tā dod lielu funkcionālu nozīmi, un treškārt – to nevar atlikt, steidzīgi jādara, jo 80. gadu beigās tiem cilvēkiem, kam 1927. gadā bija ap divdesmit gadiem, bija jau astoņdesmit. Mūsu acu priekšā 1995.– 96. gados visi tie cilvēki aizgāja mūžībā. Divu gadu laikā pazuda deviņdesmit procenti mūsu teicēju.

LB: Vai jums bija kāds finansiālais atbalsts vai par saviem līdzekļiem braucāt?

MJ: Pilnīgi par savu naudu. Kā uzradās divdesmit lieki lati - benzīnam pietiks, braucam. Kā sapelnījām naudu, tā braucām ekspedīcijā. To vēl atceros, ka kasetes bija jāpērk valūtas veikalā. Nebija sevišķi dārgi, bet divus trīs latus tā kasete maksāja. Tajā laikā bija citas cenas.

LB: Vai jums bija iemīļotas vietas, kur visbiežāk braucāt?

MJ: Uz Malienu, Alūksnes pusi. Tas ir tur, kur mēs sākām - viss tas kolosālākais. No turienes sākām virzīties pa Malienas pusi uz Liepnu, tālāk izgājām uz Atašieni un Līvāniem. Tas ir visvairāk apbraukātais posms.

LB: Kādi bija visbiežāk sastopamie instrumentālie ansambļi?

MJ: Ermoņikas, vijoles, cītaras. Tas ir tas pamatsastāvs. Akordeons bija sastopams diezgan maz. Viss pārējais jau ir eksotika. Mandolīnas ir eksotika, lai arī viņas it kā 1920.-30. gados ir daudz bijušas.

LB: Kur glabājas jūsu arhīvs?

MJ: Es nodibināju sabiedrisko organizāciju Tautas mūzikas centrs. Šobrīd tā ir biedrība Tautas mūzikas centrs.

LB: Cik apmēram liels ir arhīvs?

MJ: Es pat nevaru tā pateikt. Četri gigabaiti mp3 formātā (smejas). Tās ir apmēram 400 stundas audio materiāla. Neesmu mēģinājis saskaitīt, nav bijis vajadzības.

Šim arhīvam ir nenovērtējama nozīme, tas ir vēl daudzu tradicionālās mūzikas pētnieku un mīļotāju neatklāta paradīze. Turklāt plašo audio materiālu dažādību papildina arī video ieraksti. Viņa arhīvā sastopami gan Alūksnes ermoņiku spēlmaņa Vernera Sama ieraksti, gan Domicellas Līpeņas un Annas Kažas iedziedāti piemēri, Dignājas etnogrāfiskais ansamblis, Lubānas kapela, brāļu Mucenieku kapela, Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis un citu teicēju ieskaņojumi.