Visi ziņu raksti un pasākumi RSS
Kukulis, abrkasītis, doniņa, rika, Peko....atkal Igauņu zemē ( 17. jūlijs 2013. 18:09 ) Komentēt drukāt

Indra Čekstere, etnogrāfe

Pēc Jāņiem šogad posos atkal uz igauņu zemi, kur notika starptautiska zinātniska konference "Lauksaimniecības un lauku dzīves muzeji kā lauku mantojuma saglabātāji un to loma internacionālā tūrisma attīstībā". Tika spriests par pasaules lauksaimniecības muzeju asociācijas dalībnieku darba formu pilnveidošanu, kā arī tika ievēlēts jauns prezidents. Par to kļuva Igaunijas Lauksaimniecības muzeja direktore Merli Sild. Igaunijai tas noteikti ir ieguvums.Konferences ietvaros Igaunijas Lauksaimniecības muzejs svinēja arī 45 gadu jubileju.

Mani uzaicināja piedaīties ar stāstu par latviešu rudzu maizi konferences darba grupā, kuras nosaukums bija "Rudzi un tradicionālā maize mūsu galdā", tajā piedalījās zinātnieki un interesenti no Francijas, Baltkrievijas, Krievijas, Polijas,Kanādas, Zviedrijas, Igaunijas un Latvijas. Vienlaicīgi citās telpās tika spriests par linkopības vēsturiskajiem aspektiem un linu produkciju mūsdienās, specializētajām muzeju programmām ar mājdzīvnieku izmantošanu, lauksaimniecības tehnikas kolekcijām un to attīstību, kā arī par lauksaimniecības muzeju izmantošanu starptautiskajā tūrismā - pavisam 5 dažādās grupās strādāja dalībnieki no 15 valstīm, tostarp arī zinātnieks no Japānas, kas pēta lauksaimniecības ražošanas sistēmas dažādās zemēs.

Ceļojumā devos ar LUX līnijas autobusu no Rīgas, zināju, ka dzīvošu nelielajā Aleksandri viesnīcā apmēram 10 minūšu attālumā no autoostas un jaunā zinātnes centra "Ahhaa", kur risinājās lasījumi otrajā konferences dienā. Pateicoties dēla palīdzībai, līdzi ņēmu savas grāmatas "Mūsu maize/Our daily bread" eksemplārus, ko viņš atveda no "Hanzas maiznīcas" biroja un Straupes "Rožkalnu" mājas maizes cepēju Ekertu ģimenes laipni piešķirto rupjmaizes kukuli! Tas brīnišķīgi smaržoja...un garšoja arī! Mans stāsts un sagatavotā prezentācija bija par dažādām latviešu maizēm un raušiem, pīrāgiem, plātsmaizēm un, protams, brīnišķīgajām Laumas Krastiņas karašiņām, kas jau vairākkārtīgi ceptas arī Tartu muzejā - centos, lai būtu vizuāli interesanti. Mūsu darba grupas moderators Vahurs mani gan mazliet samulsināja, iepazīstinādams klātesošos ar stāstu par video, kur es dziedot Jēkabos, jaunrudzu maizes dienā Āraišu vējdzirnavās - vai es negribot sākt ar dziesmu? Es piekritu un sāku savu stāstījumu ar dzimtās puses maltuves dziesmu "Es iegāju maltuvē".

Pirms manis uzstājās ļoti interesantais franču profesors Renē Bourrigaud no Nantes universitātes par tēmu "Rye/seigle/Roggen/rož' What do you know about its history?" - par rudzu vēsturi. Tas bija viens no saistošākajiem ziņojumiem. Baltkrievijas profesors Eroma Urbans stāstīja par rudzu šķirnēm un to selekciju. Igauniete Eda Veeroja, lauku sētas un dūmu jeb melnās pirtiņas īpašniece, slavēja pirtiņas īpašo nozīmi un veselīgumu, turklāt viņa to izmanto ļoti gardu gaļas kūpinājumu gatavošanai. Gaļas žāvēšana melnajā pirtī ir daļa no viņas darba. Starpbrīdī jeb kafijas pauzē katras valsts pārstāvji lika galdā līdzatvestos gardumus - es sagriezu latviešu rudzu maizi, franči - sierus, kas bija gatavināti rudzu salmos, lai iegūst īpaši gardu miziņu. Pie siera - protams, franču vīns. Pie dūmotās gaļas - igauņu rudzu degvīns. Pie kafijas galda turpinājās informācijas apmaiņa par īpašajām gatavošanas metodēm, piemēram - Lydie Landais no Francijas stāstīja par sevišķo kazas sieru, kuru gatavo, vidū ievietojot rudzu salmu. Mūsu darba grupa laikam bija visjautrākā un dzīvīgākā, jo runājāmies, garšojām, smējāmies, kad citi nogurušām sejām nāca pa trepēm no augšstāva. Aicinājām arī viņus mums piebiedroties.

Pēc tam starp ēkām iekārtotajā amfiteātrī - arēnā tika garšots cepts sivēns, ko dalīt palīdzēja igauņu rudzu karalis Hans Kruusimegi ar savu zeltīto kroni galvā, pušķotu ar rudzu vārpām. Viņam pieder lielākie rudzu sējumi Igaunijā un viņa sēta iekļauta jaunizveidotajā Rudzu ceļā. Sētā ir Maizes māja, kurā rudzu asociācijas biedri svin svētkus un sacenšas rudzu mājas maizes cepēji. Arēnā skanēja tautas mūzika un dejoja tautas tērpos ģērbušies dejotāji. Pēc tam tika dalīta muzeja dzimšanas dienas torte - pašcepta zemeņu torte, kuras bija tik daudz, ka pietika gan viesiem, gan ikvienam muzeja apmeklētājam.

Otrā diena pagāja zinātnes centrā "Ahhaa", klausoties daudzus ziņojumus, starp tiem arī Latvijas Lauku tūrisma asociācijas vadītājas Asnates Ziemeles interesanto stāstu par latviešu lauku sētu piedāvājumu lauku tūrismā. Mani saistīja jaunās zviedru zinātnieces Jenny Hagenblad asprātīgais stāstījums par mirušo sēklu kolekciju izmantošanu ģenētiskajos pētījumos un norvēģu muzeja direktores Malfridas Snortelandes prezentācija par mājdzīvnieku izmantošanu muzeja programmās. Savukārt Islandes pārstāvis Sigurlaugurs Ingolfssons stāstīja par studentu iejušanos seno zemnieku tēlos muzeja sētās. Interesanti bija arī uzzināt, ka Islandē pēc klimata izmaiņām vairs nav bijis iespējams izaudzēt labību maizei, tāpēc uzturā dominē zivis, gaļa un dažādas putras. Franču pētniece Mouette Barboff runāja par īpašas tradicionālās Ziemassvētku laika rudzu maizes cepšanu nelielā apvidū Francijā, kurā piedalījušies tikai vīrieši, samīcot maizi ar rokām tik cietu, ka tā cepta ļoti ilgi. Cepšanas un mīcīšanas telpa dēvēta par elli, bet telpa, kur maize atdzesēta - par paradīzi. Katra ģimene uzspiedusi kukuļiem savu atšķirības zīmi, jo tie cepti milzīgā kopējā krāsnī. Pirmo kumosu garšojuši tikai vīrieši - pretēji Latvijai, kur abrkasīti pagaršoja tikai sievietes un bērni. Citādi pats rudzu maizes iejaukšanas, mīcīšanas un cepšanas ceļš neatšķīrās no tā, ko pazīstam Baltijas valstīs.  Kerry-Leigh Burchill stāstīja par Kanādas lauksaimniecības muzeju pieredzi, izmantojot muzeja programmās gan seno, gan mūsdienīgo tehniku. Vakarā varējām ne tikai klausīties igauņu dziesmas, bet arī izmēģināt mūsdienīgā zinātnes centra izklaides piedāvājumus.

Trešajā dienā, pēc konferences rezumējuma, dalījāmies grupās, lai apskatītu Igauniju. Es izvēlējos Setu zemi, un tā bija veiksmīga izvēle - setu zemē tika svinēti ikgadējie svētki un Varskas Setu sētā mūs gaidīja  Saimniece, kas rimti izrādīja un izstāstīja setu sētas ieražas. Pie klēts uz palieveņa stāvēja apaļš koka vīrs - Peko, ražas un pārticības dievs, kas katru rudeni pēc ražas svētkiem tika aizvests uz citu setu ciema sētu - uz to, kam bija vismazāk veicies, lai Peko palīdz ar savu svētību. Ražas svētkos katras sētas saimnieks atnesa dievam baltu tauku sveci, ko aizdedzināja īpašā rituālā. Savukārt saimnieks, pie kura Peko ciemojās  līdz nākošajiem ražas svētkiem, iegrieza tam kādu ornamentu, kura nozīmi zināja tikai viņš pats. Tikšanās ar Peko mani iepriecināja visvairāk, kaut arī bija daudz interesanta - lepnās setu sievas ar milzīgajām, konusveidīgajām sudraba saktām, ko rotāja sudraba monētu un piekariņu virtenes, jautrie setu danči un dziesmas, savdabīgie amatnieku darinājumi. Bijām arī mūsdienīgajā, saistošajā Ceļu muzejā, kur mudžēt mudžēja baltgalvaini igauņu bērni ar tētiem un mammām un nelielā lauku sētā, kur uzņem tūristus.

Svētdien, gaidot autobusu, apskatīju Tartu vecpilsētu un, protams M.Karmina skulptūru - studentu pārīti, kas skūpstās zem lietussarga, no kura līst ūdens strūkliņas. Ne viens vien pārītis tur skūpstījās un fotogrāfējās, visi smaidīja. Apbrīnojams ir Rotaļlietu muzejs, kurā mani visvairāk saistīja mazo somugru tautu bērnu rotaļlietas - mazas nartiņas, untas, briedīši, šamanīši ar bungām, kažokādas jaciņas ar kapucēm, kaula spēļlietiņas...un karte, kas rādīja, cik plašā areālā mīt somugru pēcteči - mari, udmurtieši, karēļi, ungāri, nganasani, hanti, mansi.... Pabiju arī Tartu 19.gadsimta pārtikuša pilsētnieka dzīvoklī - muzejā, apskatīju atjaunoto, gotisko Svētā Jāņa baznīcu ar daudzajām, unikālajām keramikas skulptūrām un aizdedzu sveces par sev mīļajiem, iegriezos Pasta muzejā, ieklausījos priecīgajās čalās un applausos, kas skanēja pa studentu kafejnīcas logiem pie dižās universitātes ēkas...

Aizbraucu uz konferenci, stiepjot smagās grāmatas un rupjmaizes kukuli un atgriezos, stiepjot igauņu grāmatas un bukletus, un dažus našķus sev tuvajiem. Grāmatu par latviešu maizi vēlējās ļoti daudzi un, varbūt, varēšu to vēl kādam vēlāk aizsūtīt. 

Igaunija ir sakopta, skaista, pašapzinīga.Cerīga zeme.

Komentāri
Pievienoja: Finance Company @ 25.11.2022. 15:53
Saņemiet tūlītējus biznesa vai personīgos aizdevumus, parādu konsolidāciju, mājokļa kredītus, lai iegūtu vairāk informācijas, atbildiet
uz e-pastu:
Pievienoja: LOAN OFFER APPLY FOR MORE INFO @ 29.03.2024. 11:06
I know of a genuine Loan company that can grant you a loan without any problem or delay with a very low interest rate of 3% on your loan request.
Kindly write to the below contact info.
Email:
WhatsApp:  +919233593652
Mans komentārs
Vārds:
Epasts:
WWW:
Komentārs:
 
atcerēties mani

KALENDĀRS
DIEVAM, DABAI, ATELPAI- 2024





 

Latvijas Folkloras biedrība sociālajos medijos
 
ZIEDU MĒNESIS