Aīda Rancāne
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece

2011.gada 10.-13.novembrī Ļubļanā, Slovēnijā notika Slovēnijas Etnoloģijas institūta, Zinātnisko pētījumu centra, Slovēnijas Zinātņu un mākslas akadēmijas un SIEF (Starptautiskā etnoloģijas un folkloras biedrība)  sekcijas „Rituālais gads” darba grupas organizētā konference Pētnieki un izpildītāji - mantojuma kopprojektētāji.

Tēma, par ko bija izvēlējušies runāt un diskutēt konferences rīkotāji, ir ļoti aktuāla ne vien Eiropā, bet arī Latvijā. Pēdējos gadu desmitos, kad Eiropas valstu pulkam ir pievienojušās Austrumeiropas valstis ar savu kultūras mantojumu un kultūrvēsturisko pieredzi, notiek aktīva domu apmaiņa un viedokļu saskaņošana ne vien par nemateriālā kultūras mantojuma definīciju, kritērijiem vai citām teorētiskām pozīcijām, bet arī par šī mantojuma praktisko pusi – saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. Kā šajā procesā sadarbojas divas ieinteresētās puses – pētnieki, kas pārzina tradīcijas teorētisko daļu ar tās praktiskajiem izpildītājiem, īstenotājiem? Bieži vien pētnieks ir tas savienojuma elements paaudzēm, starp kurām ir noticis tradīcijas mantošanas pārrāvums un pētnieks tagad ir tas, no kura izpildītājs var uzzināt par šo tradīciju un rekonstruēt to.

Konferencē tika pievērsta uzmanība triādei: izpildījums (izrādes), izpildītāji (aktieri) un pētnieki. Pētnieki līdz šim ir atklājuši, ka visas triādes daļas šajā jomā ir savstarpēji saistītas un mijiedarbojas. Taču zinātnieki nav vienīgie, kas pēta tautas kultūru, izpildītāji arī pēta, lasa folkloras pētījumus un meklē kontaktus ar pētniekiem. Tāpēc, jo svarīga ir Ronalda Hattona (Ronald Hutton) tēze par reaģētspēju un atgriezeniskumu, kā svarīgu daļu pētnieka-izpildītāja attiecībās.

Konference pulcēja kopā pētniekus no daudzām Eiropas valstīm, kas savos lauka pētījumos aptvēruši teritorijas no Īrijas līdz Udmurtijai, no Norvēģijas līdz Grieķijai. Arī kultūras mantojuma pētījuma objektu spektrs bija plašs – no iezemiešu reliģiskajiem rituāliem līdz folkloras izpildījumam uz skatuves vai skolu tradīcijām mūsdienās. Tika salīdzinātas akadēmiskas un neakadēmiskas interpretācijas, lai izprastu rituālu izpildījumu kā kultūras mantojumu. Tāpat tika runāts par kultūras mantojuma institūcijām, kas organizē folkloras apmācības izpildītājiem un piedāvā tiešu kontaktu starp pētniekiem un izpildītājiem, kā arī spēlē „kultūras policijas” lomu, par pētnieku „morāles kodeksu”, par iztēles lomu rituālā pārdzīvojuma veidošanā un citiem interesantiem jautājumiem.

Latviju, pateicoties KKF un LU FSI finansiālajam atbalstam, pārstāvēja pētniece un izpildītāja Aīda Rancāne. Savā referātā „Dažu lokālo masku tradīciju atdzimšana Latvijā - maskotāju un pētnieku sadarbības rezultāts” viņa analizēja trīs masku gājienu tradīcijas (vecīši, kaitas un budēļi), kas raksturīgas katra savam novadam un laikam, bet par kurām mūsdienu maskotāji bija piemirsuši. Pateicoties maskotāju entuziasmam un interesei par lokālajām masku tradīcijām no vienas puses un pētnieku darbam no otras – var runāt par vairāk vai mazāk veiksmīgu tradīcijas rekonstrukciju.