Dr.biol., Mg.phil., LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece
[Raksts tapis sadarbībā ar laikraksta Izglītība un Kultūra elektronisko žurnālu Vecākiem. Tā pirmpublicējuma avots: Elektroniskais žurnāls Vecākiem nr.4 (85) http://www.izglitiba-kultura.lv/avize/nr4-85]
Mūsdienu reliģiju studijās garīgums tiek raksturots kā unikāla cilvēka iekšējo pārdzīvojumu pieredze, kurā klātesoši ir tradicionālie kultūras simboli, kā arī citi cilvēkam nozīmīgi tēli. Pie kam, garīgums no reliģiozitātes atšķiras ar to, ka pēdējam avoti vairāk meklējami ārējā pasaulē priekšrakstu un tradīciju veidolā, savukārt garīguma avots ir cilvēka iekšējā pieredze. Citiem vārdiem mēdz teikt, ka reliģija ir ticība kāda cita pieredzei, bet garīgums ir tevis paša pieredze, bieži saistīta ar personisko izaugsmi, pašatklāsmi, svētuma izjūtas meklējumiem vai savas „iekšējās dimensijas“ sastapšanu.
Ar to vēlos teikt, ka garīguma (arī latviskuma) meklējumu ceļš pieprasa aktīvu paša cilvēka līdzdalību. Tas ir individuāls un katram var būt atšķirīgs. Vienam meklējumi sākas ar literatūras studēšanu, citam impulsu dod kopīga svētku svinēšana, kāda sena melodija, rota, auduma raksts. Pirmajā gadījumā akcents tiek likts uz prātu un izziņu, otrajā – uz zemapziņu un emocionālo pasauli. Veiksmīgi, ja abas pieejas izdodas apvienot.
Sākt ar darīšanu, nevis prātošanu
Kāpēc izplatīts ceļš pasaules tautu kultūru praksēs ir sākt ar darīšanu, nevis prātošanu? Ar rituālu var izteikt to, ko nevar izteikt vārdos. Rituālam ir sava valoda ar dziļu simbolisku jēgu. Tajā ir gan mīklainība, gan noslēpums. Rituālu pamato mīts, bet mītisko pasauli nevaram tvert ar racionālo prātu. Mītiskajā apziņā, piemēram, ķermeņa kustība ir arī dvēseles kustība. Bieži vien pēc gadskārtu svētku svinēšanas, ja cilvēks ir bijis atvērts jaunajam, līdz šim neiepazītajam, un līdzdarbojies gan svētku sagatavošanās posmā, gan rituālo darbību veikšanā, tiek iegūta neaprakstāma vienotības sajūta ar dabu, senčiem, līdzcilvēkiem, kas ar katru nākamo reizi padziļinās.
Praktiskā nozīmība tiek savienota ar simbolisko
Sabiedrībā vērā ņemamu vietu ieņem viedoklis, ka grūti saskatīt baltu garīgās vērtības tāpēc, ka tradicionālo svētku rituālu jēga tiek saistīta ar zemkopja un lopkopja ikdienu, kas mūsdienu pilsētniekam vairs nav aktuāla. Taču es vēlos uzsvērt, ka rituāli, kas veltīti auglības, ražas nodrošināšanai, atgādina un izceļ plašākas kosmiskas kopsakarības. Piezīmēšu, ka laukos ļaudis joprojām audzē labību un lopus. „Senajam latvietim” govs, vista vai krupis nav tikai piena, gaļas vai kāda cita materiāla labuma ieguves avots. Praktiskā nozīmība tiek savienota ar simbolisko. Minētie dzīvnieki var būt arī sakrāli objekti – Zemes mātes jeb Māras reprezentanti. Cits piemērs. Jebkurš koks var kalpot kā kurināmā vai celtniecības resurss, taču tas spēj pārvērsties arī Pasaules kokā. Respektīvi, garīgums ir mūsos pašos, mums tikai jāzina šo simbolu valoda. Simboli spēj izteikt ne tikai apzināto, bet arī neapzinātu nozīmju un jēgu tīklu. Ne vienmēr folklorā, tautas dziesmās mantotās formulas jāsaprot racionāli un lietišķi ar prātu, to ietekme ir daudz plašāka.
Latviskais gars
Kā ģimenēs vecāki var vispirms jau paši būt latviski savā garā? Jebkuras ģimenes (dzimtas, tautas) spēks slēpjas savu sakņu apzināšanā. Vispirms katram ir jāsāk ar savas dzimtas vēstures, sava novada kultūras tradīciju izzināšanu. Ja ir apņemšanās darināt savu tautas tērpu, tad tam būtu jābūt no tā novada vai pagasta, no kura tu vai kāds no taviem vecākiem, vecvecākiem ir nācis. Ja ir vēlēšanās svinēt Jāņus, tad vērtīgi būtu iemācīties sava novada līgotnes. Savējā, tuvā apzināšana un apguve veido personiskas kultūras vērtības, kas ļauj sevi konkretizēt un vēlāk sastapties ar citādo.
Laiku pa laikam mēs salāgojam dažādus procesus mītiskajā, fiziskajā un sociālajā plānā
Skaidrojums par pasaules izcelšanos, tās funkcionēšanas likumsakarībām attieksies uz mītisko plānu. Mītiskā realitāte ir iepludinājusi sevī zemapziņas informāciju, kuru apziņa arhetipisku tēlu veidā apvieno ar tiem tēliem, kas iegūti no ārpasaules. Šie arhetipiskie tēli ir līdztiesīgi, bieži vien pat svarīgāki par ārpasaules jutekliski tvertajiem tēliem. Tādā veidā senā cilvēka apziņa sapludina vienā veselumā saturu un formu, laiku un mūžību. Fiziskais plāns atspoguļos ar mūsu maņām tveramās pārmaiņas fiziskajā pasaulē. Par sociālo plānu runājam, parādot pārmaiņas indivīda un sabiedrības dzīvē. Katra kultūra funkcionē un atražo sevi caur konkrētiem cilvēku uzvedības veidiem. Rituālā dabas (bioloģiskais) fakts (piemēram, dzimšana, nāve) pārvēršas īpašā – sakrālā sociālā notikumā.
Metenis kā tēls, kurš nāk pie mums pār kalniņu, kuram ir piecas meitas un pieci dēli, būs tverams mītiskajā plānā. Kā īpašais laiks kalendārā, noteikts saules stāvoklis gada ritējumā, tas iniciēs fiziskas pārmaiņas dabā, iezīmēs pavasara sākumu. Sociālajā plānā tradicionālajā sabiedrībā Meteņi iezīmēs robežšķirtni starp darāmajiem darbiem - beigsies vērpjamais laiks, sāksies aušana. Domāju, ka arī mūsdienās, neskatoties uz vienveidīgo darbu birojā vai kur citur gada garumā, personīgajā dzīvē tas iezīmēs kādas izmaiņas. Varbūt tā būs vasaras ceļojumu plānošana, apģērba iegāde un nomaiņa uz plānāku, vai biežāki izbraucieni dabā, izmaiņas ēdienkartē u.c.
Meteņi iezīmē pavasara sākumu
Tradicionālajā kultūrā tikai rituāls apliecina notikumu. Meteņus svin ne tāpēc, ka dabā iestājies silts laiks, bet otrādi – pavasaris nomaina ziemu tāpēc, ka noticis pavasara sagaidīšanas rituāls. Citiem vārdiem, pasaule nemainās pati par sevi, kā tas šķiet mūsdienu cilvēkam. Pasaule mainās un izmaiņas tiek akceptētas tikai rituālos. Laiks pulsē svētku rituālos. Pavasara sagaidīšana var notikt arī tad, ja dabā vēl ir auksta ziema. Savukārt, lai cik auksts laiks vēl būtu dabā, pēc svētku nosvinēšanas tas tiek uzskatīts par pavasarīgu.
Lai kāda darbība kļūtu par rituālu, tā jāpārvērš zīmju un simbolu valodā. Tas, vai, piemēram, laišanās ar ragaviņām no kalna būs ikdienišķa izklaide, vai ritualizēta darbība, ir atkarīgs, cik jēgpilni cilvēks to darīs. Pacelties virs ikdienišķās apziņas palīdz gan svētku apģērbs, gan kopīgais svinētāju nolūks šādai izdarībai, gan pārdzīvojums par sacensības rezultātu, gan rituālās vārdformulas, kas pavada nobraucienu u.tml.
Ar maskas palīdzību cilvēks komunicē ar neredzamo pasauli
Varam to saukt par viņpasauli, citpasauli, vienkārši – ar citādo. Vai tā būtu kosmogonijas atkārtošana, dzimšanas-nomiršanas-atdzimšanas izspēlēšana, mītisko tēlu klātbūtne, - saskarsme ar maskām atjaunos laiku un telpu, nodrošinās auglību, atnesīs svētību. Kādas maskas lietot, kā uzvesties, ko teikt vai dziedāt – šādas prasmes parasti manto tradīcijās.
Masku tēlu izvēle tradīcijas ietvaros mēdz būt spontāna. Cilvēka raksturs un citi dotumi noteiks, vai viņš gribēs būt masku grupas barvedis – galvenā maska, kas vada citu masku darbošanos, vai maska, kura var klusēt un vienkārši būt klāt barā. Ja runā par dzīvnieku maskām, tad tie ir mītiskie dzīvnieki ar īpašām spējām šķērsot pasauļu robežas un atnest cilvēkiem auglību un svētību. Tradicionālajā sabiedrībā un, ceru, arī mūsdienās, būtiski domāt: „Ko es varu dot citiem?” Tad atbilde uz jautājumu: „Ko man tas dos?” - nāks likumsakarīgi.