Visi ziņu raksti un pasākumi RSS
Mūsdienu „tradicionālās” sabiedrības un preces ( 20. janvāris 2016. 11:38 ) Komentēt drukāt
Ansis Jansons, Kokles spēles pedagogs, JVLMA Etnomuzikoloģijas nodaļas 4.kursa students


Folkloras kustības kulminācija bija 1988. gadā notikušais festivāls BALTICA. Pats šosfestivālus atceros tikai sākot no aptuveni 2000. gada, tomēr nešaubos, ka daudziem vēlatmiņā ir 1988. gada festivāls. Pirmo reizi atklātībā parādās Latvijas karogi, patriotisma vilnispārņēmis visu Latviju. Līdz Latvijas valsts neatkarības atgūšanai folkloras kustības viens nouzdevumiem bija izrādīt protestu pastāvošajai iekārtai un tās organizācijai. Kad pastāvošāiekārta nomainījās, pazuda arī protesta jēga. Tas kļuva par iemeslu tam, ka folkloras kustībasapmēri samazinājās un patriotisms noplaka. Gluži vienkārši vairs nebija par ko cīnīties. Reizēar Latvijas valsts atvēršanos Eiropas tirgum drīz vien idejas par nacionālo identitāti nomainīja idejas par globalizāciju.

Man radies iespaids, ka aptuveni līdz 21. gadsimta sākumam galvenie nacionālo vērtībupārstāvji bija tieši folkloras kustības dalībnieki un organizatori, taču pēdējo gadu laikā savasnacionālās identitātes apzināšanās sabiedrībā kļūst arvien izplatītāka. Latviskās tradīcijasvairākumam cilvēku vairs nesaistās tikai ar folkloras ansambļu darbību. Ir parādījušāsdažādas sabiedrības grupas, kuras vērstas uz latviskās identitātes apzināšanos un izzināšanu.

Arī mūzikas izpildītājos varam vērot dažādus grupu veidus. Viena ir folkloras ansambļutradīcija, tomēr vēl arvien aktuāls ir jautājums, cik ļoti folkloras ansambļiem jābūt uzskatuves, jo viņi pamatā reprezentē sadzīviskas darbības. Dažādiem ansambļiem ir dažādaspieejas. Piemēram, folkloras kopa „Kokle” ir kļuvusi par ansambli, kas droši un pārliecinošiuzstājas uz skatuves un tradīcijas ievērošanu neizvirza kā prioritāti. Tajā pašā laikā folkloraskopas „Skandinieki”, „Delve” un „Laiva” labprātāk sevi redz gadskārtu svētku svinēšanā untradīciju kopšanā. Bieži vien jauno grupu dalībnieki savu darbību ir uzsākuši tieši folklorasansambļu kustībā. Zinu vairākus jauniešus, kas vairākus gadus darbojušies folkloras kopā unpēcāk izveidojuši savus postfolkloras sastāvus. Šādā veidā ir izveidojušās grupas „Dārdi”,„Rikši”, „Māsas Dimantas”, „Laiksne” un citi sastāvi. Šiem jauniešiem darbība mūzikas jomāir dzīvesveids. Tas nav attiecināms tikai uz grupām, bet arī individuālajiem izpildītajiem kā Oskars Patjanko, Lauma Bērza, Inga Karpiča. Gan folkloras kopām, gan arī lielai daļaipostfolkloras grupu ir sastopamas līdzīgas iezīmes. Abi mūziku izpilda ne tikai armikrofoniem, bet arī labprāt to dara akustiski un spēj pielāgoties sastāva maiņām. Ganfolkloras kopām, gan postfolkloras grupām mūzikas radīšana un izpildīšana lielākoties ir hobijs. Ja folkloras kopas ļoti bieži ir saistītas ar postfolkloras grupām, tad šī sasaiste gandrīz pilnīgi izzūd ar profesionālajām grupām, kas ir tendētas tikai uz mūzikas izpildīšanu uzskatuves. Šādas grupas ir „Iļgi”, „Auļi” un „Raxtu raxti” un individuālie izpildītāji kā ZaneŠmite, Kristīne Kārkle, Edgars Kārklis, Laima Jansone un citi. Ir sastopamas arī mūzikasformas, kuras grūti ietilpināt terminā “postfolklora”, jo to darbībā tikai nedaudz jūtama latviešu tradicionālās mūzikas elpa. Tāda grupa ir, piemēram, „Zari”, „Elektrofolk”, „Bezgalībieši”. Tomēr nevar noliegt, ka kāda neliela sasaiste ar tradicionālo mūziku irredzama.

Esmu dzirdējis arī par to, ka postfolkloras pārstāvjiem (ne visiem) piemīt vēlmedistancēties no folkloras ansambļu kustības. Šāda norobežošanās vērojama divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, sistēmas, kurai pakļauti folkloras ansambļi, dēļ. Folkloras ansambļi lielākoties irkultūras namu „paspārnē”. Tas nozīme, ka uz tiem attiecas visas amatiermākslas kolektīvuprasības: skates, obligātie koncerti svētkos utt. Otrkārt, folkloras kopās, koncertos tiek vilkti tautastērpi. Esmu dzirdējis negatīvu attieksmi pret šo standartu. Esmu sastapies ar idejām par to, ka pamatā tautastērps nav domāts kā skatuves tērps un ka tās ir kā paliekas no tautas deju ansambļu samākslotā tautiskuma.

Tomēr sabiedrības interese par tradicionālo kultūru izpaužas ne tikai mūzikas jomā.Piemēram latviskās dzīvesziņas kopēju sabiedrība mācās pielietot mūsu senču zināšanas undzīvot, ievērojot senču gadskārtu svētkus un paražas. Tomēr latviskā dzīvesziņa māca iet līdzilaikam un integrēt senās zināšanas mūsdienu dzīvē, neizslēdzot moderno tenoloģiju klātbūtni. Nesen man bija saruna ar etnomuzikoloģi Ievu Tihovsku par to, vai šādi latviskās dzīvesziņas kopēji ir definējami kā subkultūra. Kā viens no subkultūru raksturojošiem faktoriem ir protests pret kaut ko. Pēc maniem novērojumiem šāds protests varēt būt dažādas lietas. Tas varētu būt protests pret globalizāciju, pret patērētājsabiedrību, pret ģenētiski modificētu pārtiku.

Ja pēc Latvijas valsts atjaunošanas sabiedrībā lielāka vērtība tika piešķirta importa precēm, pēdējo gadu laikā plašākai sabiedrībai iecienītas kļūst lietas, kas ražotas latvijā. Tas attiecināms gan uz pārtikas precēm, gan arī uz citiem Latvijā izgatavotiem priekšmetiem. Latvijā izgatavotās lietas varētu iedalīt divās grupās.

Pirmo grupu varētu saukt par „Ražots Latvijā”. Tie ir produkti, kuri konkurē ar precēm, kas ievestas no citām valstīm. Lielākoties Latvijā ražotās preces izceļas ar kvalitāti, kā arī savu salīdzinoši augsto cenu. Tomēr izvēloties starp šeit vai ārvalstīs ražotu preci, bieži noteicošais faktors ir tieši tas, ka prece ir ražota Latvijā un vēlme atbalstīt Latvijas biznesu. Piemēram tā ir izskaidrojama šeit izstrādāto mobilo telefonu firmas "Just 5” milzīgais pieprasījums Latvijā. Latviešiem ir savarīgi atbalstīt savu kultūru, kā arī tās biznesu.

Otrā grupa, manuprāt, varētu tikt nosaukta par „Etno-precēm”. Vārds „etno” pēdejo gadu laikā tiek likts klāt, apzīmējot kādu lietu, darbību vai parādību kas no pārējām sev līdzīgajām lietām atšķiras ar latviskās simbolikas klātbūtni. Šiem produktiem krietni mazāk jākonkurē ar no ārvalstīm ievestajām precēm, jo tie uzsvars tiem likts tieši uz latvisko identitāti. Bieži tiek izmantotas Latvijas teritorijā sastopamās rakstu zīmes. Preču izgatavošanai tiek izmantoti materiāli kādus izmantoja senākos laikos: lins, koks, āda. Šie produkti lielākoties ir kā modes aksesuāri: rotaslietas, aproces, apģērbi.

Šāds ir mans skatījums un viedokis par mūsdienu sabiedrības daļu, kas cieši saistīta ar tradicionālo kultūru Latvijā un Latvijas teritorijā. Nepretendēju uz vienīgās patiesības noteikšanu, bet ceru raisīt diskusiju par to, kā veidojusies, veidojas un veidosies šī sabiedrības daļa pagātnē, tagadnē un nākotnē. Mans viedoklis ir veidojies manā pieredzē visu dzīvi esot šīs sabiedrības sastāvā.

Komentāri
Pievienoja: @ 21.01.2016. 19:36
Vienkārši par ko ir šis raksts?
Mans komentārs
Vārds:
Epasts:
WWW:
Komentārs:
 
atcerēties mani

KALENDĀRS
DIEVAM, DABAI, ATELPAI- 2024





 

Latvijas Folkloras biedrība sociālajos medijos
 
ZIEDU MĒNESIS