Valentīna Mičule, "Donās", Atašienē
Etniskās kultūras tradīcijas Atašienē ir senas. Jau 19.gs. cienījamās Višņevsku dzimtas pārstāvis Jānis Višņevskis – rakstnieks, publicists, mācītājs, folkloras vācējs, būdams Pēterpils garīgā semināra students, viesodamies tēva mājās Atašienē, sācis vākt tautasdziesmas no baznīcas kora dalībnieces Madaļas Leitānes – Višņevskas. Jāatzīst, ka daļa tautasdziesmu gājusi zudībā, daļu ir sūtījis Visendorfam uz Rīgu. Vēlākā dzīvē šo darbu veicis citos novados, kur strādājis.
20.gs. 30.gados Atašienes Brāļu Skrindu pamatskolas direktors E. Počs un skolotāji Bērzkalni ir rosinājuši skolēnus un vecākus vākt tautasdziesmas un mutvārdu folkloru. Savāktie materiāli glabājas ZA Folkloras krātuvē. Prāvu folkloras materiālu daudzumu, pāri par 1000 vienībām, iesūtījuši K. Pušmucāns, A. Leitāns. Okupācijas laikā tas netika turpināts.
1976. gadā es sāku strādāt Atašienes vidusskolā par direktora vietnieci ārpusklases darbā. Radās doma veidot folkloras kopu, jo pati esmu augusi ģimenē, kur bija dzīvas senās tautas tradīcijas: vecaistēvs Dekšārēs spēlēja ermoņikas, mātes brālis vijoli, bija cienījami kāzu muzikanti. Manis rosināti atsaucās muzikālākie vidusskolēni, tai skaitā mana meita Rita, tagadējā saucēja Elita Karāne, Aija Berne – diža dejotāja u.c. Pirmo reizi sanācām 1981. gadā Ziemassvētku vakarēšanā. Tas bija kaut kas neparasts, jo nebija atļauts. Nolēmām, ka tas mums ir vajadzīgs, tā tapa Līgo vakars ar meijām un Jāņu vainagiem, rudenī Apkūlības ar spriguļiem, un beidzot - Latgales kāzas. Pamalē jutām latvisku gaisotni, 3. Atmoda bija klāt.
Skolas aktivitātes radīja rosību Atašienes sabiedrībā. Diženās dziedātājas, tautas balsu zinātājas, īpaši Valentīna Pušķeire, aicināja mani kūrēt jauno veidojumu. Es savukārt aicināju savējos – vidusskolas jauniešus. Tā tapa etnogrāfiskais ansamblis, kuru nokrustīja ticējumiem apvītā medus ziedauga ar ārstnieciskām īpašībām - vīgriezes – senvārdā „Vīraksne”. Reibinošā smarža, kas Līgo vakarā ar miglas vāliem atnāk pie mums, atgādina par Saules ceļa kulmināciju un ziedu tēja par ziemas saulgriežiem.
Mana meita Rita, pabeigusi studijas LA, atgriezās Atašienē, lai sāktu darba gaitas. Zinot viņas muzikālās spējas, aicināju pašmācības ceļā apgūt ermoņikas spēli: iegādājos akordeonu, ermoņiku. Vēlāk Rita piesaistīja talantīgus jauniešus Solveigu Latkovsku, Baibu Stalīdzāni, Unu Vilcāni, Edvīnu Upenieku, Andi Kaļķi. Prasmju veidošanai liku Ritai iestāties TMC folkloras 2-gadīgajā skolā, kuru viņa 2 reizes atkārtoti pabeidza. Nu mēs „bijām zirgā” – 2 ermoņikas, 3 kokles, bungas, stabule, citi ritma instrumenti. Bez dziedātājiem tapa etnisko danču grupa.
Savu skanošo pūru bijām pāršķirstījuši, radās nepieciešamība gara mantu lādi papildināt. Mēs abas ar dižo saucēju Valentīnu Pušķeiri apceļojām tuvākos pagastus un savācām pulka tautasdziesmu un danču (Turki, Stirniene, Dekšāres, Viļāni, Līvāni, Sakstagals, Kantinieki u.c.).
Nolēmu, ka kaut kas jāiegrāmato nākamībai. Tapa vairāki nelieli folkloras krājumiņi: „Vīraksne” 1992.g., „Rītava I” 2000.g., „Rītava II” 2001.g., „Rītava III” 2004.g. un tradīciju kalendārs „Laika rats” 2006.g. Varēja dziedāt ilgi un dikti.
Mūsu balsis sāka skanēt pāri Atašienes novada robežām – Rīgā, Siguldā, Ventspilī, Madonā, Druvienā, Jēkabpilī, Aknīstē, Preiļos, Līvānos, Rēzeknē, Dagdā, Bērzgalē u.c. Pat ārzemēs pabijām – Dānijā, Ungārijā, Lietuvā.
Kļuvām populāri, tikām neskaitāmas reizes cildināti laikrakstos, tapa radioieraksti, TV raidījumi. Latgales TV režisors V.Ivdris uzņēma Atašienē 6 īsfilmas ar „Vīraksnes” veidotiem sižetiem: „Aizgavēnis”, „Lieldienas”, „Pēterdiena”, „Siena talka”, „Linu talka”, „Ziemassvētki”.
No 90. gadu sākuma esam visu starptautisko folkloras festivālu „Baltica” dalībnieki.
Mana jaunākā meita Ilze Plūme – mākslas audēja, pēc atašienietes Konstances Kozuliņas tautisko brunču parauga un pēc Elitas Karānes tēvamāsas jostas parauga izdarināja pareizā krāsu salikumā Atašienes tautiskos brunčus un etnogrāfisko jostu.
Es lepojos ar savām meitām: mākslas audēju Ilzi Plūmi un tautas muzikanti Ritu Mičuli, mazdēlu Kristu – bundzinieku. Ne mazāks lepnums par saucējām Elitu Karāni, Veroniku Bojāri, Valentīnu Pušķeiri, jauno saucēju Sabīni Seņkovu un Mārtiņu Spriņģi.
Atmoda atnesa brīvību, bet arī negatīvas neatgriezeniskas sekas, zūdot darba vietām, ar nemākulīgu vai kaitniecisku lauksaimniecības darbību netika radīts nekas jauns saimnieciskajā ziņā, jaunie ļaudis aizplūda uz pilsētām vai pat ārzemēm. Nekas nemainās, lauki kļūst tukši. Sevišķi gudrākie, talantīgākie ļaudis atrod vietu citur. Mani jaunieši, kuri desmitiem gadu pie manis darbojušies „Vīraksnē”, ir uz riteņiem, jo studē dažādās augstskolās. Arī mana meita Rita strādā Jēkabpilī 3. vidusskolā un Krustpils pamatskolā, vada folkloras kopu, apmāca ģitāristus, nelielu muzikantu grupiņu.
Es vēl ceru, ka tie, kas puišeļi būdami, raida savas balsis ozolos, to darīs arī vīra gados, tie, kuri dančus rībināja no bērna kājas, nevarēs malā stāvēt arī tad, kad bārda sirmos.
Es, Valentīna – Lielās folkloras balvas (2001), Atzinības Krusta sevišķas pakāpes goda zīmes (2005), Folkloras goda zīmes (2010) īpašniece, pateicos visiem, kas mani ieraudzīja starp simtiem vēl dižāku darbu darītājiem un novērtēja.
Būt starp godinātajiem nozīmē ne tikai ar sevi dižoties, bet redzēt tos, kuri par tevi labāk un prasmīgāk dara.
Mana dzīve pārsvarā aizritējusi laukos. Bērnībā no tēva un mātes esmu guvusi dzīves un darba pieredzi, sākusi iepazīt sentēvu tradīcijas, grāmatas. Gudru cilvēku dzīvesstāsti vairojuši manas garaspējas. Man ir bijis tas gods 30 gadus savus vīraksniešus vest pa gaišo tautasdziesmas ceļu, vidū danci ritināt, ceļa maizei līdzi dot senču gudrību, krietnumu un tēvzemes mīlestību.
Es, mīlot savu Latviju un latviskās gara vērtības, eju dzīvē paceltu galvu, neskumstu, ka man nav tas, kas citiem ir, un, kad mana dzīves taka aizvedīs pie tēva un mātes, es vēlēšos pagalvī tautas dziesmu vācelīti.
2011.gada15. novembrī.