Kad latviešu Dainas skan Francijas vidienes katedrālēs. 

Zinām, kas ir brīnums. Vai Dainas pašas jau nav ilgstošs brīnums? Brīnums ir atrodams jautājumā, kāpēc Dainām astoņas dienas no vietas jātricina Francijas vidienes katedrāļu spēcīgās kolonnas, vitrāžas un tajās vēl atlikušos Dieva pielūdzējus, turklāt brīdī, kad tām tikai nesen atļauts skanēt Latvijas mazajās baznīcās. Vai Eiropā ir noticis kaut kas tik nozīmīgs, ka tām nu jāatskan Francijas varenākajos dievnamos? Par ko te ir runa? Visus šos jautājumus cilāju pie sevis klusībā, sekojot kā tulks Alsungas Suitu sievām no vienas pilsētas uz otru, no viena rātsnama uz otru, no vienas katedrāles uz otru. Pieskandināta Orleāna (Orléans), Bloā (Blois), Tūra (Tours), Šartra (Chartres) un Burža (Bourges).

Te runa ir par ūdeni, par nākotni, par dabas saudzēšanu – pasaulē samilzušiem akūtiem tematiem. Kad izcila franču sieviete Kristīne Bernabē (Christine Bernabeu), ceļodama no Francijas uz Ķīnu ar šiem tematiem kā pavedienu, pa ceļam grib iepazīties ar UNESCO uzmanību nopelnījušajām Suitu sievām, nav brīnums, ka viņai rodas atklāsme, ka ar šīm Dainām un sievietēm var droši iet jaunu ceļu uz priekšu, risinot samilzušo ūdens jautājumu. Kopš Kristīne Sorbonnā dzirdējusi sakām, ka ūdens ir nogalinājis vairāk cilvēku nekā visi pasaules kari kopā, šis jautājums viņu vairs nav atstājis. 

Un Alsungā ir neatrisināts dzeramā ūdens piegādes un attīrīšanas jautājums. Kristīne rīkojas. Organizē pirmo Folkloriādi, ielūdz Suitu sievas braukt šurp un dziedāt Dainas Francijā, reizē tiekoties ar augstiem kungiem, pasaules mēroga uzņēmumiem, jo Suitu sievu korī ir arī pāris bijušo Alsungas novada domes atbildīgo cilvēku, ar kuriem var uzsākt nopietnas tehniskas un finansiālas sarunas. Kristīne ir atradusi nopietnus partnerus, kuri, pateicoties savai kultūrai, ir izturējuši gadsimtiem ilgas svešas okupācijas. Neatlaidīgi kā viņa, ticīgi – kā viņa. 

Kristīnes draugi Francijā ir tādi paši kā viņa – neatlaidīgi, uzņēmīgi, ar atbildības izjūtu. Viņa zina, ka tie pratīs sadzirdēt Suitu sievu autentiskumu, jo galvenā īpašība, kas vieno visus Folkloriādes dalībniekus, ir nekaunēties runāt ar sirdi un dvēseli, to rādīt, to dziedāt. Dainu tulkojumos ir atrodami visi risinājumi, tur dievbijība tik vienkārši saistīta ar dabu un cilvēku! Viņa drosmīgi organizē tikšanās augstākajās sabiedrības pakāpēs – gan ar amatpersonām pilsētu rātsnamos, gan ar cilvēkiem, kuri strādā ar ūdeni saistītajās lielajās franču firmās, lai ar viņu palīdzību panāktu Alsungas dzeramā ūdens tīklā modernizāciju. Sirds valoda ir starptautiska. 

Un Dainas atskan gan katedrālēs, gan rātsnamos, gan viesu namos, Kristīne tulko katru nodziedāto dziesmu. To saprotamais saturs, vienkāršās melodijas un dziedātāju balsu bagātība aizrauj sirdis, klausītājiem kūst sirdis, birst asaras... 

Tiek uzsvērta 200 gadu senā draudzība starp Franciju un Kurzemi, pirmie solījumi tiek dokumentēti, un nākamās darba sēdes jau paredzētas. Ir arī kaut kas lielāks iekustējies pāri visam tam. Caur ūdeni, kas ir pamats un vieno visu cilvēci, un senajām Dainu skaņām tiek atdzīvinātas gan emocijas, gan dziļas kopienas izjūtas dievnamos. Un kas cits gan mums šodien ir visvajadzīgākais, ja ne vienotības sajūta, lai ar dievpalīgu mūsu bērniem atstātu gan garīgo, gan tīras dabas mantojumu, lai izdzīvotu III tūkstošgadi.

www.pienacels.com