Starptautiskais folkloras festivāls BALTICA
 


CIOFF Latvijas Nacionālā sekcija

Folkloras kopu pasākumi
Brīvdabas muzejs aicina uz Mārtiņa dienas svinībām Komentēt

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ielūdz uz Mārtiņa dienas svinībām 12. novembrī no 12:00 līdz 16:00. Lielajiem un mazajiem svētku viesiem būs iespēja piedalīties maskoto gājienā, ļauties jestriem dančiem kopā ar folkloras kopām, gatavoties ziemai ar sezonālām darbnīcām, apskatīt košo gaiļu izstādi, izmēģināt veiksmi umurkumurā un, protams, nobaudīt Mārtiņdienas gardumus.

12. novembris, 12:00
Gunta Saule
, 12.11.2017
lasīt vairāk
Tradicionālās dziedāšanas Atklātā meistarklase Komentēt

Sestdien un svētdien Viļakas novada Upītē notiks tradicionālās dziedāšanas meistarklases, kuras vadīs etnomuzikoloģe Zane Šmite. Svētdien, 22. oktobrī, 14.00 uz atklāto meistarklasi aicināts ikviens interesents.

22. oktobris, 14:00
Upīte
Gunta Saule
, 22.10.2017
lasīt vairāk
Talsos mašīnball – kulšen un ballešan Komentēt

2017. gada 9. septembrī no plkst .13:00 Latvijas Lauksaimniecības muzejā notiks īsteni ražas svētki Kurzemē, Talsos “Mašīnball – kulšen un ballešan!”

9. septembris
Talsi
Gunta Saule
, 09.09.2017
lasīt vairāk
Svētki ģimenēm Turaidas pilī Komentēt

6. augustā plkst. 15.00 Turaidas muzejrezervātā notiks gadskārtējie svētki ģimenēm “Šodien Turaidas pils pieder bērniem!”, kam šogad izvēlēta tēma “Senie stāsti”.

30. jūlijs, 12:31
Gunta Saule
, 30.07.2017
lasīt vairāk
Tautas lietišķās mākslas izstāde “Latviskais gars” Komentēt
No 14. jūlija līdz 27. augustam Kultūras un tautas mākslas centrā “Ritums” būs apskatāma izstāde “Latviskais gars”, kurā apvienojušās visas Kultūras un tautas mākslas centra “Ritums” tautas lietišķās mākslas studijas, piedāvājot apmeklētājiem kvalitatīvu un daudzveidīgu tautas lietišķās mākslas izstādi.
18. jūlijs, 14:49
Kultūras un tautas mākslas centrs “Ritums”
Gunta Saule
, 18.07.2017
lasīt vairāk
Kokneses Ziņģe Komentēt
ZIŅĢĒTĀJU UN STĀSTNIEKU VAKARS
2017. gada 8.aprīlis, plkst.15.00
Kokneses kultūras nams


Kokneses folkloras kopa „Urgas”, kas dibināta 2005.gadā ar ziņģēšanas tradīciju pirmoreiz iepazinās Viļānos. „Ziņģētāju un stāstnieku vakars” Viļānos ir ziņģu dziedāšanas un stāstu stāstīšanas iedvesmotājs, kas arī koknesiešus pamudinājis saukt visus ziņģētājus un stāstniekus kopā. 2017.gadā "Kokneses Ziņģe" notiek jau 6.reizi
8. aprīlis
Koknese
Gunta Saule
, 08.04.2017
lasīt vairāk
Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs atklāj apmeklētājiem restaurēto Liepājas ostas noliktavu Komentēt

Piektdien, 24. martā plkst. 14.00 Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzejā notiks restaurētās Liepājas ostas noliktavas “Bezdelīga” atklāšana.

24. marts, 14:00
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs
Gunta Saule
, 24.03.2017
lasīt vairāk
Folklora pirms 120 gadiem un tagad: aizmirsti vārdi un jaunatrastas dziesmas Komentēt

18. martā plkst. 12.00 tikšanās ar folkloras draugu kopu “Savieši” izstādē “Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā iestāde” Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Brīvības bulvārī 32.

18. marts, 12:00
Rīga, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs
Gunta Saule
, 18.03.2017
lasīt vairāk
Dūdu darbnīcas Komentēt (6)
2017.gada sākumā plānojam organizēt praktiskās apmācības, kuru laikā interesentiem būs iespēja izgatavot dūdas.
1. janvāris
Drabeši
Gunta Saule
, 01.01.2017
lasīt vairāk
Pirmo bluķi Rīgā vilks Brīvdabas muzejā Komentēt
Bluķa vakars Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā notiks 18. decembrī, no plkst. 13:00 līdz plkst. 17:00.
18. decembris, 18:00
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs
Gunta Saule
, 18.12.2016
lasīt vairāk
Raksti, pārdomas, analītika RSS
No" Laimas muzykantiem" līdz "Vabaļim" ( 31. jūlijs 2013. 17:45 ) Komentēt drukāt

Gunta Saule

Vabolē ar Katlakalna RĀMUPES folkloras kopu viesojāmies savas ikgadējās Vasaras skolas laikā. Un iepazinām jaukus ļaudis. Jau vairākus gadus tieši 26.jūlijā Vaboles Kultūras namā notiek Annas dienas svinības. Kopā sanāk VABAĻIS kopas sievas, tiek aicinātas arī visas pagasta Annas, līdz nesot krāšņāko ziedu pušķi no pašu puķu dārza un kādu no sastāvdaļām Annas dienas kopīgajiem salātiem. Sanestos ziedus liek vāzēs un krāšņi izkārto svinību dalībniekus priecinošā izstādē, bet salātu sastāvdaļas tiek sakapātas un iejauktas kopējā salātu traukā: katru gadu tie sanāk īpaši, neatkārtojami. Iepriekš netiekot sarunāts, kuŗa ko nesīs – katra atnes kaut ko tāpat un tomēr, - vēl ne reizes nav bijis tā, ka visas atnestu kaut ko vienu. Ikreiz tie ir raibi un daudzveidīgi salāti.


Te, Annas dienā sastapām arī Artūru Uškānu, Vaboles Etnogrāfiskā ansambļa vadītāju un man bija liels prieks parunāties ar Artūru par folkloru, Tradīciju, pasaules uzskatiem, Latgali un vienkārši tāpat – par dzīvi.

Kā tu kā latgalietis jūties šeit?

Kā jau šodien manījāt, - es neesmu šai kopā un nedziedu šai kopā. Un es nevaru ar viņām kopā uzstāties, jo mana dzimtā puse ir citur, pie Rāznas ezera. Otrkārt, man ir muzikālā izglītība, tāpēc es etnogrāfiskā ansamblī neiederos. Etnogrāfiskais ansamblis nozīmē  no noteiktā vietā dzīvojošas ģimenes, dzimtas, no vecākiem un vecvecākiem pārmantotu tradīciju, atšķirībā no folkloras kopām, kuŗu izvelētais repertuārs var būt krietni plašāks.

Tu esi muzikants ar akadēmisku izglītību?

Nu jā, pēc izglītības esmu diriģents, mūzikas skolotājs ar fakultatīvu kompozīcijas novirzienu. Es apmeklēju Līgas Liepiņas kompozīcijas klasi. Mācījos Rēzeknes Mūzikas vidusskolā. Visu pārējo dzīve iemācīja. Folkloras mācības nāca no dzīves, - gan no paša pieredzes, gan no kolēģiem, kas ilgāk bija tajā darbojušies. 1995.gadā, kad es izveidoju Laimas muzykantus, tas bija studentu deju ansambļa LAIMA pavadošais sastāvs, jo vajadzēja dzīvu mūziku braucienam uz Kanādu.

Tas bija „it kā” vienreizējs gadījums?

Ne gluži. Man jau gribējās Daugavpilī kaut ko darīt. Kad mēs ar ģimeni pārvācāmies dzīvot uz Daugavpili, - tas bija 1992.gadā, - kādus trīs gadus, līdz 1995.gadam, - bija tāds kā pārtraukums mūzikā, kad es nevarēju īsti atrast domubiedrus. Kaut ko jau darīju, kādi pāris tādi mēģinājumi bija, ... Bet tad, deju ansambļa LAIMA vadītājs Elmārs Belinskis ieteica: „Nu tu tak muzikants! Uztaisām tādu kārtīgu ansambli, nevis kā visi tie „zolīdie”, bet tādu, kas ar tādu īstu bliezienu spēlē.” Toreiz Daugavpilī bija Inga Zeile, vēl pāris jau zināmu cilvēku. Jautājums bija par bundzinieku – ko darīsim? Es tajā laikā darbojos ar video lietām - dažādi studentu pasākumi tika filmēti un laisti ēterā LTV7. Vienā no studentu konkursiem noskatīju vienu tādu puisi, kas varētu būt okey. Mareks Krūcis, kuŗš pats bija trompetists, mūzikas pedagogos mācījās. Jautāju: „Uz Kanādu gribi braukt?” – „Gribu!”, - „Spēlēsi bungas!”. Tajā sastāvā bija arī diriģente un izcilā skolotāja Anita Vaivode - Zarāne, kura tagad māca Daugavpils 1. ģimnāzijā un vada kori „Latgale”.  Vēlāk viņa mācīja manu dēlu, vecākajās klasēs bija viņa klases audzinātāja. Tāds bija pirmais sastāvs, ar ko mēs uz Kanādu arī aizbraucām.

Tur mēs nokļuvām vienā kompānijā ar „Iļģiem”. Sadraudzējāmies ar Māri Muktupāvelu, un, protams, ar Ilgu Reiznieci. Zane Šmite tajā laikā tur bija... Kopā spēlējām un kopā gatavojām Kanādas Latviešu Dziesmu svētku deju programmu. Tādiem jauniem „gurķiem” folkloras spēlēšanā, kādi bijām mēs toreiz, tas bija labs atspēriens, lai domātu, ka, jā, šādā veidā, tādā sastāvā „Laimas muzykantiem” jāspēlē arī turpmāk. Sastāvi grupai vēlāk gan mainījās, tāpat arī izieti daudzi meklējumu un eksperimentu ceļi, lai „Laimas muzykanti” no folkloras kopas kļūtu par etnoroka grupu. Nu jau ir pagājuši gandrīz divdesmit gadi, ir uzkrāta pieredze...

Etnogrāfiskais ansamblis „Vabaļis” ir viena no lielākajām dzīves avantūrām – vai 21.gadsimtā ir vēl iespējams izveidot un savākt etnogrāfisko ansambli?

Jāņem vērā, ka etnogrāfisko ansambļu repertuārs ir ļoti ierobežots. Cik ir, tik ir. Visas dziesmas, ko grib dziedāt sievas, es neļauju dziedāt nopietnos koncertos. Protams, ka brīvā laikā, un arī tepat pagastā, kad jānodzied kādu koncertu, kādreiz var dziedāt arī ko citu, jo – cik var dziedāt vienas un tās pašas dziesmas savā kultūras namā? Bet tad, kad mēs braucam kaut kur tālāk, uzstājamies Mūzikas akadēmijā vai Folkloras festivalā „Baltica”, tad jāparāda tā tradīcija, kas ir Vabolē, jādzied dziesmas, kas ir Vabolē, kas iemācītas no vecākiem un vecvecākiem, nonākušas līdz mums pārmantotas no paaudzes paaudzē.

Un vai Vabolē pierakstīto dziesmu skaits ir liels? Daudz ir to melodiju?

Melodiju skaits it kā nav liels. Jāņem vērā, ka ir 21. gadsimts – kas nu ir palicis, tas palicis. Dziesmu skaits ir tik liels, ka mums pietika tieši vienam albumam, bet etnogrāfiskais ansamblis jau nozīmē arī mutvārdu mantojumu.

Mutvārdu mantojumam Vabolē ir īpaši veltīts pasākums Lieldienu gavēņa laikā, kas saucas „Siermuo stunde”. Senāk, klusajā laikā, kad nedrīkstēja dziedāt, degt skalus un sveces, līdz ar to darināt rokdarbus, saimes mājā notika šādas vakarēšanas, kad katrs kaut ko stāstīja - pasakas, anekdotes, teikas, spoku stāstus, dzīves atgadījumus. Vabolē šādi pasākumi notiek kopā ar Vaboles skolas bērniem. Etnogrāfiskais ansamblis - tās ir arī amatu prasmes – aušana, adīšana, sveču liešana utt. Divreiz gadā rīkojam arī amatu prasmju skoliņas visiem interesentiem.

Kas ir tas ļoti īpašais, kas raksturīgs tieši Vaboles dziesmām?

Cik esmu pētījis, tradicionāli šeit jau sākotnēji pastāvēja vienbalsība. Te nav daudzbalsības, kā, piemēram, tepat netālu Preiļu pusē, Saunas pagastā. Iespējams, tas ir pateicoties pagasta etniskajai viendabībai – līdz pat nesenam laikam tika uzskatīts, ka pagastā dzīvo 99% latgaliešu. Pastāv pieņēmums, ka daudzbalsība tomēr vairāk raksturīga Krievijas pierobežai, vietām, kur ir neviendabīgs etniskais sastāvs.

Turklāt man nenācās sievas kaut kā īpaši meklēt pa pagastu un vākt kopā. Viņas bija jau pašorganizējušās ar to, ka dziedāja psalmus, krusta dziedājumus maijā, oktobrī...

Jau labi pasen, pateicoties Brāļu Skrindu muzeja vadītājai Annai Lazdānei un kultūras nama direktorei Vijai Pabērzei sievas iedziedāja divus psalmu diskus, bet tie pagaidām nav izdoti, - tie ir tikai muzejā... Arī psalmi ir īpatnēja vērtība, katrā pagastā tie ir atšķirīgi. Arī melodijas gandrīz katrā pagastā savas. Un varbūt, pamatojoties tieši uz psalmu dziedājumu tradīciju, tas ir vēl viens iemesls, kāpēc saglabājusies tieši vienbalsība. Etnomuzikologi gan apstrīdēs, ka pagastos, kur daudzbalsība pastāv laicīgajā folklorā, arī psalmi tiek dziedāti daudzbalsīgi, taču saku tikai to, ko pats esmu dzirdējis – „daudzbalsīgajā” Rēzeknes pusē psalmus esmu dzirdējis tikai vienbalsīgi (varbūt man nav paveicies), tāpēc izdaru šādus secinājumus.

Droši vien katram Vabaļu dalībniekam ir savs īpašais dzīves stāsts? Kaut kas savs, ko viņi gan kā bērni augdami dziedājuši un dzirdējuši, gan ar ko vēlāk sastapušies?

Lai arī ne pati vecākā (dzimusi 1941.gadā), viena no ansambļa balstiem ir Veneranda Putroma, kura atceras ne tikai dziesmas, viņas mantojumā ir arī plašs mutvārdu tradīcijas klāsts. Pēc II Pasaules kara,       būdama apzinīgā vecumā, viņa auga ģimenē, kur bija tikai pieaugušie. Venerandai tuvumā nebija citu bērnu ar ko kontaktēties, tāpēc viņa pārņēma visu, ko mājās dziedāja, kā runāja, ko stāstīja. Lai arī pēc tam viņa aizbrauca un ilgus gadus dzīvoja Vidzemē, tur viņai šīs zināšanas it kā iekonservējās apziņā. Tad, kad viņai bija iespēja dabūt savu zemi atpakaļ līdz ar Atmodu, Veneranda, atgriežoties Vabolē, atbrauca ar visu to klāstu, kas bija bērnībā iemācīts, iegaumēts. Viņa neko nebija aizmirsusi... Un tas ir tikai viens no tādiem stāstiem, jo katra ansambļa dalībniece ir unikāla. Katrai ir tāds savs īpašs stāsts.

Piemēram, priekšdziedātāja Regīna Vingre savukārt dziesmas mācījās no tēta.

Tad mēs nemaz nevaram vienmēr teikt, ka sievietes senlaikos ir bijušas lielākas dziedātājas?

Nu jā, arī Veneranda ļoti daudzas dziesmas atceras tieši kā tēta dziedātas.
Tā tas mums te notiek: katra uz mēģinājumiem nāk un nes savas atmiņas, - cik apzinās to vērtību, cik nē. Un tad nāk filtrēšana. Spriežam un vērtējam visi kopā. Daudz kas tiek sijāts nost. Tiek atstātas pērles.

No tevis kā no kopas vadītāja tas prasa milzīgu darbu un tev nepieciešamas tādas zināšanas tās pērles pazīt?

Tas jau etnogrāfiskā ansambļa vadītāja pienākums arī ir. Nevis mācīt dziedāt, nevis divbalsības mācīt, nevis pēc notīm un no grāmatām dziedāt, bet strukturizēt šīs tradicionālās zināšanas, salikt pa plauktiņiem. Pie reizes mācīties pašam.

Kur tu apguvi tās prasmes – atšķirt?

Katram mums ir iespēja mācīties no pieredzējušākiem kolēģiem, klausoties.
Turklāt, es esmu braucis uz ļoti daudzām Baltikām, uz folkloras festivāliem tepat Lietuvā un visā pasaulē, ar Andri Kapustu mēs esam daudz par to runājuši: mēs arī kopā ar viņu bijām Japānā Pasaules Folkloriādē. Man pašam pamati ir laukos, no tēva. Viņš bija ĪSTS tautas muzikants, - spēlēja akordeonu, ermoņikas, mandolīnu, viņš spēlēja visu, kas tikai var skanēt. Man mājās bērnībā tas viss bija. Pieaugot tu sāc saprast, cik daudz kas nāk no vecākiem, cik daudz ir tevī pašā, cik no pieredzes gūtā. Kas ir tas, kas tevi saista klausoties mūziku, klausoties folkloru? Pamazām bērna gados iepazītais atgriezās un sakārtojās.

Dzīves jēgai ir jābūt lietās, ar kurām tu nodarbojies – mēs cenšamies darīt to, kas mums patīk. Diemžēl ne visiem tas sanāk, bet darot to, kas mums patīk, mēs cenšamies uzzināt pēc iespējas vairāk par to, ko mēs darām. Zināšanu virzītājspēks ir primitīvi jautājumi – kāpēc? un kā? Es savulaik centos lasīt visu, kas ir rakstīts un izdots par tautas mūziku, par tautas mūzikas instrumentiem, analītiskās grāmatas un rakstus, ko rakstījuši Irisa Priedīte, Valdis Muktupāvels, Mārtiņš Boiko, Anda Beitāne un citi. Tas viss ir izlasīts. Nākamais solis – ekspedīcijas. Ar Ilgu Reiznieci esam braukuši apzināt Latgales vijolniekus, ar videokameru esmu devies uz Latgales laukiem apzināt ermoņistus, rakstījis KKF projektus par ekspedīciju rīkošanu...

Man pieņemams uzskats, ka visaugstākā izglītība ir pašizglītība. Kad esi izglītojies, ej, māci citiem, kā vajag (smejas). Bet... jāapzinās arī, ka izglītošanās ir bezgalīgs process.

Nu jā, kad cilvēks mācās pats, viņš pats arī izlemj, ko ir vērtīgi mācīties un izzināt, nevis pakļauties kaut kādiem standartiem, kur kāds cits ir izdomājis, kas tev ir jāzin.

Tieši tā. Un ir svarīgi arī tas, ka tev ir domubiedri, cilvēki, kam tu vari piezvanīt un pajautāt – vai tas Andris Kapusts vai Valdis Muktupāvels vai vēl kāds, kurš pārzina tevi šobrīd interesējošu jomu un ir mobilā telefona attālumā. Kad man nupat nesen, drukājot rakstu, radās jautājums par Kalupes izloksni, ļoti izpalīdzēja profesors Henriks Soms. Paldies Dievam, ka ir tik daudz labu cilvēku, kuri palīdz izglītoties! :)

Mums ar VABAĻĀM jau negāja viegli. Nācās krietni pastrādāt, lai mūs atzītu par etnogrāfisko ansambli. Mūs ilgi dēvēja par folkloras kopu, bet mēs strādājām, lai bez sirdsapziņas pārmetumiem deklarētu, ka esam etnogrāfiskais ansamblis. Nu jau dažus gadus mūs patiešām atzīst par etnogrāfisko ansambli. Tas ir Vaboles sievu darba nopelns.

Mums tas bija liels gods, kad etnomuzikoloģe Anda Beitāne uzaicināja mūsu ierakstītā diska Pa ceļeņu atvēršanas svētkus nosvinēt Mūzikas akadēmijā. Nu, tā mēs te darbojamies.

Etnogrāfisko ansambļu repertuārs ir pārsvarā sadzīves dziesmas? Ne sakrālās. Sakralitāte ir tikai tais baznīcas dziesmās, katolicismā?

Mums jāatceras, ka šis ansamblis ir veidots 21. gadsimtā un katolicisms Latgalē arī ir tradīcija. Starp Svētbirzīm un šodienu pa vidu bija vēl arī jezuīti, urbanizācija, radio, Padomju Savienība, TV un Raimonds Pauls... Uzskatu - ir labi, ka ir iznests tas katoliciskais garīgums, tradīcija, kas caur gadsimtiem izglāba latgaliešu valodu. Un, ja ar viņām parunātu – Latgalē daudzās baznīcas tradīcijās un dziesmās ir ļoti daudz pagānisku elementu – tādu, kādu nav nevienā citā katoļu zemē.

Un kādu tu redzi nākotni tradīcijai, folkorai? Vai jauniešem tas mūsdienās ir svarīgi? Vai vinus var ar to aizraut?

Es nodalu introverto un ekstraverto folkloru.

Nu, piemēram, es konsultēju jauniešu folkloras kopu. Kopas vadītāja grib spēlēt introverto folkloru, viņu velk uz tradicionālo, bet es saku „Neaizmirsti, ka tev ir jaunieši! Un jaunieši grib dauzīties.” Viņi ir jauni, nepieredzējuši, tur vēl ir daudz jāstrādā, ņemot vērā, ka līdz tam, kad viņi atnāca uz folkloras kopu, klausījās pavisam citu mūziku. Nu, un mēs pastrādājām, par pamatu paņēmām tradīciju, sacerējām „pumpīgas” starpspēles, kopā uztaisījām trīs tautas dziesmu apdares – kaut ko no postfolkloras. Un es redzu - jauniešiem acis deg, viņi grib spēlēt. Un tad saku vadītājai – tagad māci tradicionālo. Jaunam cilvēkam, ja viņš tikko folklorā sācis mācīties kokli, ģīgu vai  kontrabasu, viņam vajag, lai aizrauj. Tad vēl pieliek bungas un dancis gatavs. Jauniešiem vajag izdauzīties. Ja viņam nav vecmāmiņas, kas iemāca sakrālo, to, ko saucam par folkloru, kas senāk bija ar Saules ritējumu saistīta ikdiena, tad jāpieņem, kā ir - paldies Dievam, ka viņš vispār atnāca uz folkloru. Viņu draugs atveda, un viņš skatās, kas tad te nu notiks. Lai ieinteresētu tradicionālais, ir jāatrod tā folkloras daļa, kas viņam patiks.

Piemērs - lai kā mēs „Laimas muzykantos” „nedauzītos” ar tām „zāģa” ģitārām un bungu katliem un šķīvjiem, mēs mācām Raimonda Paula un šlāgeru izlutinātajiem Latvijas ļaudīm viņiem nezināmas tautas dziesmas. Kopā uzdziedam zināmās. Bet mēs tikpat labi varam ar koklīti un stabuli ļoti klusi nospēlēt to, kas ir sakrāls. Jāņos tikai ar balsi saulīti sagaidīt.

Folklora ir  ne tikai sadzīve, bet tajā atspoguļojas arī pasaules uzskats? Kā tev liekas katolicisms un pagānisms, dievturība – kur un kā tie satiekas?

Pat dažus gadsimtus pēc tam, kad Latgalē ienāca krustneši, kuriem sekoja jezuīti, šeit bija ciemi, kuri nebija kristīti (vēl XIX gs. sākumā Latgalē bija nekristīti ciemi), bet vispār latgaļi labprāt pieņēma katolicismu, jo Dievu panteons bija ļoti līdzīgs. Māra – tā jau tā pati Jaunava Marija, Dievs – nu, mums arī ir Dievs. Jezuīti par to atstāja daudz liecību, kas ir atrodamas arhīvos Varšavā. Kad jezuīti cirta svētbirzis, ozolus, viņi diezgan precīzi aprakstīja arī rituālus, kuri notika pie ozoliem vai svētbirzīs. Vēl viena lieta, kas bija un paglāba Latgali no tā laika Rietumeiropas likteņa - Latgalē, Lietuvā, Rietumbaltkrievijā, Polijā un Rietumukrainā darbojās tā saucamais „Lietuvas Statūts” jeb Lietuvas kodekss, kas aizliedza gan garīdzniecībai, gan muižniecībai iejaukties vienkāršo cilvēku sadzīvē. Pēc tam izrādījās, ka šī nošķirtība ir nākusi par labu. Kā mēs to redzam vēsturiski – ir uzskats, ka lielākā daļa folkloras ir radusies tieši Livonijas laikā. Starp Livonijas ordeņa beigām un Lietuvas Statūta ieviešanu pagāja tikai 100 gadi... un, ja mēs tagad skatāmies, - kur vislabāk ir saglabājusies folklora? Latgalē un Kurzemes katoļu zemēs. Bet pēc tam jau sākās drukas aizliegums Krievijas cara laikos XIX gs. beigās (Stolipina reformas), un tas atkal veicināja folkloras, tradīcijas nodošanu mutvārdos un tad bija citādas iespējas: ja es nevaru izlasīt vai uzrakstīt, es varu izstāstīt un uzklausīt. Man pagānisms un katolicisms liekas tuvi.

Tev tas tā liekas no malas vai tu pats tā jūties?

Es nenēsāju krustiņu. Dievam nav svarīgi, kur tu viņu uzrunā – baznīcā, pie ozola vai tramvaja pieturā. Viņš tevi dzird vienmēr. Tēvreize gan ir ļoti stipra formula. Droši var gan cilvēkus, gan sevi dziedināt. Priekšstati par Dievu un reliģijām ir atsevišķa saruna.

Dzīvodams Daugavpilī nu jau vairākus gadus – vai tu vari teikt, ka Daugavpils ir Latgale?

Latgale ir tur, kur tu esi. Tas ir atkarīgs no paša cilvēka, kā viņš to pasauli uztver. Ir cilvēki, ar ko latgaliski runāt. Un tu esi tas, ar ko tu draudzējies, ar ko tu kontaktējies. Un tā sabiedrība nemaz nav tik maza. Daugavpilī, novada kultūras centrā, darbojas folkloras kopa DYRBYNI. Vadītāji mainās, bet latgaliskais paliek, - vai tu esi krievs vai latvietis, bet, atnākot uz kopu, tev ir jārunā latgaliski.

Un tomēr Daugavpilī maz dzird latgaļu valodu?

Es jau arī cīnos par to, lai latgaļu valodu atzītu par valodu. Klausos, kā runā Sēlijā, pārrobežā Lietuvā. Filologiem saku – uzrakstiet latviešu-lietuviešu-latgaliešu salīdzinošo vārdnīcu, kas būs reāls pierādījums tam, ka latgaliešu valoda ir atsevišķa valoda, nevis dialekts. Tikpat labi tas varētu būt lietuviešu valodas dialekts. Kas atšķir valodu no dialekta? Vārdu daudzums, kas nav citās valodās. Protams, esmu pret rusicismiem un baltismiem, kas laika gaitā ir aizvietojuši daudzus latgaļu oriģinālos vārdus.

Jēdziens latgalietis paradījās nesen - 19. gadsimta beigās, divdesmitā gadsimta sākumā. Līdz tam bija katoļi, luterāņi. Latgaliešus taču dēvēja par latviešiem (par letiem). Arī sabiedriskais darbinieks un latgaliešu vēstures un kultūras pētnieks Francis Kemps, pats latgalietis, latgaliešus sauca par latviešiem – „meilī latvīši!”. Pēc tam bija tā vēsturiskā izvēle, kas bija svarīgs jautājums latgaliešiem – kam viņiem pievienoties – vai pievienoties Krievijai, Polijai vai iegūt pilnīgu neatkarību? Vai pievienoties Latvijai? Par to sprieda Latgaliešu kongress 1917.gadā. Un ko izvēlējās latgalieši? – viņi teica, - mēs esam latvieši, mēs būsim kopā ar visu pārējo Latviju. Un viss bija ļoti labi līdz 1935.gadam, kamēr Ulmanis Kārlis nepateica: „Viena valsts, viena valoda un viena ticība”.

Sanāk, ka viņš visus gribēja padarīt par luterāņiem?

Nu, tā sanāk – viena valsts, vienas robežas un tā tālāk. Un tāpēc es nedomāju, ka latgaliešiem vajadzētu viņu īpaši godināt, un latgalieši to arī ne pārāk dara.

Turklāt, pirmā Lūgšanu grāmata, ko izdeva jezuīti Varšavā, bija vēl pirms Glika Bībeles. Šodien sakām - latgaliski. Toreiz poļi par mūsu valodu teica „Lotewsky” – tātad – latviešu valodā. Par šiem jautājumiem domājot, es atzīstu, ka mēs varam, protams, skatīties caur vienu prizmu, otru vai trešo, var būt katram savas emocijas, patriotisms, bet pamatā būtu jābūt zinātniskai, analītiskajai pieejai.

Tev Daugavpilī ir viegli dzīvot?

Es pārsvarā savās mājās dzīvoju. Un strādāju. Aizeju pie „Dyrbyniem” pastrādāt. Vai uz teātri. Man sieva režisore. Bet tā... uz krogiem neeju vairāk. Senāk biju lielāks bohēmists. Draugs Armands Ozoliņš bija atbraucis no Anglijas. Tad „pa gariem laikiem” mazliet izgājām. Izrādās suši krogs mums Daugavpilī ir, - vajag aiziet! Vai pie ķīniešiem,  vai uz Latgaļu sātu aizejam... Tā, bet mēs arī strādājām, viņš man palīdzēja ierakstīt dziesmu. Armands kādreiz „Laimas muzykantos” pie manis spēlēja, lai arī Latvijā vairāk pazīstams no „Baltajiem lāčiem”. Tagad viņam ir ļoti iespaidīga grupa „Barbarella”, spēlē čigānu folku. Nupat Glastonberijas festivālā spēlēja (muzikanti zina, kā jāspēlē, lai tur tiktu). Armandam vecāki Līksnā (pie Vaboles), bet viņš katru reizi, kad atbrauc uz Latviju, pāris dienas padzīvo pie manis, kopā kaut ko uzspēlējam, ierakstām, aizejam iedzert pa alum.

Jā, man ir mājas studija. Gribētos jau nopietnu studiju, bet te parādās tā Daugavpils īpatnība, ka nevari būt pārliecināts, vai izdosies nopelnīt tik daudz, lai to varētu uzturēt. Ir daudz jāiegulda – remonts, jāpiepērk vēl šo to no aparatūras, īres maksas... Rīgā, jā, - tas būtu iespējams, bet šeit... Ja tu vienu mēnesi nopelnīsi, nevar būt drošs par nākamo.

Tāpēc man ir mājas studija. Studijas oficiālais nosaukums: „Etnisko skaņu laboratorija”.

Vēl bez folkloras un mūzikas - tu dari milzīgi daudz un dažādas lietas?

Es daudz daru? Iespējams, ka tā. Neesmu par to domājis, bet katrs cilvēks jau gribētu darīt to, kas viņam patīk.

Ne visi to uzdrošinās?

Jā.

Bet tu uzdrošinājies?

Uzdrošinājos.

Uzreiz?

Nē. Es četrpadsmit gadus strādāju Daugavpils Universitātē. Sāku ar to, ka atnācu kā žurnālists, beidzu kā mācībspēks, mācīju reklāmas teoriju, filmēšanas gudrības un skaņas dizainu. Strādāju Daugavpils Universitātes multimediju centrā. Augstāko izglītību ieguvu turpat, reizē strādājot un mācoties. Izmācījos par informātikas skolotāju. Universitātes Multimediju centrs tai laikā bija ļoti augstā līmenī. Daudzas mācību filmas veidojām fizikā, ķīmijā. Latvijas skolas ļoti daudz mūsu filmu pirka. Bet tagad ir citi laiki. Tehnoloģijas ir aizgājušas tālu uz priekšu un ir nepieciešami milzu līdzekļi, lai tās ne tikai attīstītu, bet pat vienkārši, lai uzturētu.

Multimediju centrā man patika – pirmajos gados daudz darījām, kopā ar Liepājas Augstskolu viesām multimediju tehnoloģijas Latvijā, arī braucām stāstīt par sasniegumiem uz Parīzi, Bristoli...., bet tagad četrus gadus nodarbojos tikai ar mūziku. Lēmums - nestrādāt pie priekšnieka. Tagad daru to, kas atbilst manām vēlmēm, sirdsapziņai.  

Filmēšanas lietas savai dzīvei esmu atstājis tik daudz, lai vēl varu mācīt studentus. Ja vajadzēs. Tur jau bija daudzas labas un interesantas lietas, bet jādara drusciņ kaut ko citu arī.

Tev kā cilvēkam allaž gribas darīt kaut ko jaunu? Vajadzīgi jauni izaicinājumi?

Protams! Nesen izmēģināju, kā ir būt kameras otrā pusē. Kā aktierim. Tas bija pilotprojekts Krievijas seriālam.

Turklāt man ir jāraksta mūziku teātrim. Ikdienā mūziku neklausos. Klausos tikai tad, kad man ir konkrēts uzdevums kaut ko paveikt. Ja man ir jāraksta izrādei mazurku, tad man ir jāklausās Šopēnu. Un nevis vienu mazurku, bet jāizklausās visu Šopēnu. Un jāklausās poļu tautas mūziku, lai saprastu, kā mazurku izveidot. Tā tas notiek.

Tu raksti arī vārdus dziesmam. Un dzeju?

Jā, rakstu – i dzeju, i vārdus dziesmām. Vairākus gadus esmu piedalījies Dzejas dienās.

Kas tevi iedvesmo?

Es nezinu. Ja jāstrādā, tad jāstrādā. Sāc no vienas nots. Un tad jau viss notiek. Vienu laiku man nebija naudas, un, kad draugi aicināja uz dzimšanas dienām un vajadzēja dāvanu, tad es gleznoju un gāju pie saviem draugiem gleznām. Jāglezno, bet nav iedvesmas. Ko darīt? Sāc ar vienu svītru. Tas pats ir gan ar mūziku, gan dzeju. Visur. Gribi rakstīt grāmatu, sāc ar pirmo rindu: bija auksts rīts... , nē ... silts... Nu, labi! Silts... Un tad jau aiziet.

Labi tev te dzīvot, vai ne?

Par Latviju no manis jūs nedzirdēsiet ne gaušanos, ne raudas – šī ir mana zeme, ar to mums visiem jālepojas, lai cik ļoti negribētos lamāt valdību! Ticiet, esmu pasauli izbraucis, ar cilvēkiem runājis – nekur valdību nemīl! Savu. Viss atkarīgs no tā, kā cilvēks pats sevi noskaņo. Es, piemēram, nekad nesūdzos par dzīvi Latvijā. Ne jau pelnīt, bet sanāk aizbraukt uz Austrāliju ar bērniem pastrādāt, redzēt, kā tur lietas notiek. Kopš 2000.gada esmu tur bijis 5 reizes. Tur ir Latviešu Vasaras vidusskola, kur jaunieši mācās Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, folkloru. Strādāju ar kori, orķestri, visādus mūzikas instrumentus mācu. Kordiriģents un folklorists - veiksmīgs salikums – varu to visu bērniem samācīt. Latvijā – neesmu pārliecināts, vai es gribētu katru nedēļu iet un mācīt kori. Bet tur, uz Austrāliju aizbrauc, un viss notiek.

Viņi visu jau zin?

Nē. Dziesmas tur zina daudz, bet katru gadu nāk klāt jaunas dziesmas. Tur jāmāca daudz ko. Tur ir latviešu skolnieki, vecumā no trīspadsmit līdz septiņpadsmit gadiem, no visas Austrālijas sabraukuši uz Vasaras vidusskolu. Mazus vecāki ir sūtījuši  latviešu sestdienas skolās. Kā nu kuram ar to latviešu valodu, bet mēs uzņemamies izaicinājumus. Piemēram, pagājušajā gadā, mēs skolas direktori Lilitu Daenke domājām – vai mēs pacelsim Jāzepa Vītola „Gaismas pili”. Un pacēlām! Tā jau ir sarežģīta dziesma pat pieaugušiem!

Tev ir tā laime, ka tava ģimenē dzīvo tajās pašās domās kā tu, ar līdzīgu pasaules redzējumu, tajās pašās kategorijās. Intereses ir līdzīgas.

Mans dēls ir muzikants, ļoti labs muzikants. Viņam bija doma stāties Mūzikas akadēmijā džeza nodaļā, bet viņš izlēma tā, ka viņš gribētu vēl kaut ko apgūt un pašlaik iestājās mācīties televīzijas režisoros RISEBA-ā. Pagājušā gadā viņš iestājās Stradiņos reklāmu un starptautisko mārketingu studēt. Tad viņš aizbrauca uz Zviedriju, uz mūzikas nometni, atgriezās un pateica „Nē! To es vairāk nemācīšos. Būšu mūziķis!” Tagad viņš izdomāja, ka vajadzētu apgūt vēl kaut ko klāt pie mūzikas. To, ko viņš varētu apgūt Mūzikas akadēmijā mūzikā, viņš varot apgūt bez kādiem liekiem priekšmetiem... Tad jau redzēsim.

Gudrs! Pats izdomā, ka derīgs, kas nē...

Nu jā, - tā mēs ar viņu par dzīvi kādreiz parunājam.

Viņš jau nes vēl tālāk gan tavu gudrību, gan vēl vecvecāku gudrību.

Man mamma bija māksliniece, tētis muzikants, vecvecāki zemnieki, viens no vectētiņiem bija labs muzikants, otrs - amatnieks, un lai arī tikai ar četru klašu izglītību, tomēr ar viņu apspriedās inženieri, kad vajadzēja iet burlakos meliorācijas grāvjus rakt, jo viņš mācēja galvā izrēķināt tādus skaitļus, ko citi uz skaitīkļiem neprata. Mans tēvs bija ļoti labs muzikants, vēlāk mūzikas instrumentu meistars, mamma Austākās kategorijas apģērbu modelētāja PSRS līmenī, vēlāk – skolotāja. Mācīja modelēt, piegriezt un šūt apģērbus.

Nu jā - tā ģenētiski, ar Dievpalīgu, tā arī dzīvojam.

Jauki! Paldies, - prieks ar tevi runāties!

Paldies!
 

Komentāri
Pievienoja: Solveta @ 03.08.2013. 10:37
cīši īdvesmojūši
Mans komentārs
Vārds:
Epasts:
WWW:
Komentārs:
 
atcerēties mani
SALA MĒNESIS

Nogodēju rudzus, miežus,
Nogodēju apinīšus,
Aizasēdu aiz galdiņa
Rudentiņu godināt.


.>>><><<<

Latvijas Mūzikas informācijas centrs ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu jau DIVPADSMITO!!! reizi organizē stendu pasaules mūzikas gadatirgū WOMEX, kas notiks no 25. līdz 29. oktobrim notiks Polijā – Katovicē. Arī šogad Latvijas folkloras kustības dalībnieki ir aicināti pārstāvēt savu organizāciju vai mūziķu apvienību (vai arī piedalīties individuāli) šajā tradicionālās un pasaules mūzikas forumā, strādājot Latvijas stendā. Pilnu gadatirgus pasākumu programmu un detalizētu informāciju varat aplūkot šeit: https://www.womex.com/

Sīkāka informācija par līdzdalību Latvijas stendā - LMIC