Marika Zeimule, Tradicionālās kultūras centra "Latgaļu sāta" vadītāja

Valdība šovasar lēmusi, ka izglītības iestādēm turpmāk būs ļauts organizēt mācību procesu atbilstoši savām attīstības plāna prioritātēm. Skolas ar humanitāro vai sociālā virziena pamatizglītības programmu varēs noteikt papildu mācību stundu skaitu kādā no konkrētās jomas mācību priekšmetiem.

Vietā jautājums – kāda loma iedalīta tradicionālās kultūras apguvei, jo nepietiek ar to, ka publiski uzsveram tradicionālās kultūras izzināšanas nozīmīgumu skolās, ja izglītības dokumentos nav konkretizēti specifiski tradicionālās kultūras satura jautājumi, kas tieši bērniem būtu jāmāca.
 

Bieži vien ar tradicionālo kultūru mēs saprotam vienīgi folkloru, taču tā tas nebūt nav. Mūsu pienākums ir rūpēties par to, lai neizzustu senās amatu prasmes – aušana, podniecība, kalšana u.c. Pēdējos gados pieaug eksperimentālās arheoloģijas popularitāte, rodas jaunas postfolkloras grupas. Būtiski svarīgi atbalstīt šīs kustības, sniedzot konkrētu valsts atbalstu tiem, kas organizē pasākumus, kuros jaunieši var apgūt izzūdošās amatu prasmes, kā arī tradicionālo mūzikas instrumentu spēli.

Svarīgs aspekts ir skolotāju vēlme nodot nākamajām paaudzēm mūsu tautas mantojumu.

Pedagoga rokās ir ielikta iespēja iedegt bērnos interesi par folkloru, etnogrāfiju – tradicionālo kultūru kopumā. Bet ko darīt, ja pedagogam nav zināšanu šajās jomās? Lai gan izglītību tradicionālajā kultūrā var iegūt vairākās Latvijas augstskolās, topošajiem pedagogiem ir maz iespēju gūt teorētisku un praktisku pieredzi kā plānot, organizēt mācības tā, lai skolēniem izglītības procesā tiktu nodrošināta kvalitatīva kultūras mantojuma iepazīšana veselumā. Pedagoģijas studentiem kurss tradicionālajā kultūrā vai folklorā tiek piedāvāts kā izvēles studiju priekšmets, kuru var izvēlēties vai neizvēlēties no plaša citu izvēles studiju kursa saraksta. Pie šādiem secinājumiem nonāk izdevuma Tradicionālā kultūra bērniem autori.

Folkloras mācība nav iekļauta skolas pedagoģijas procesā kā atsevišķs mācību priekšmets, varam priecāties, ja tā tiek apgūta citos mācību priekšmetos, taču visbiežāk, izrauta no konteksta, tā nerada bērnam pilnīgu priekšstatu. Etnogrāfija, eksperimentālā arheoloģija, rotkalšana – tas, kas patiešām var aizraut jebkura vecuma skolēnus, paliek... tikai interešu izglītības lauciņā un apgūstama reti kurā skolā.

Saskaroties ar folkloru, mēs gribot negribot nonākam pie vietējām izloksnēm un dialektiem, taču to apgūšanu kavē sabiedrības aizspriedumi, pedagogu gribas trūkums un ne reti pašu vecāku vēlme, lai bērni runātu tikai pareizi latviski.

Būtiska ir 3. Pasaules latgaliešu konferences dalībnieku rezolūcija latgaliešu valodas mācības ieviešanai skolās Latgalē. Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) lūgts rast iespēju pārskatīt mācību saturu un vienu stundu nedēļā atvēlēt novadu mācībai, lai stiprinātu lokālās un nacionālās identitātes veidošanu. Uzskatu, ka patiešām ir pienācis laiks atteikties no formālām audzināšanas stundām, akcentu liekot uz lokālās identitātes stiprināšanu, kas sevī iekļauj vietējo izlokšņu, folkloras un etnogrāfijas apguvi. Patīkami, ka piemēram šoruden Kuldīgas novada skolu 5. klasēs tiks ieviests jauns izvēles mācību priekšmets – novada mācība. Jau 2009. gadā tika izstrādāts vispārējās izglītības mācību priekšmets Suitu novada mācība un programma, kas pilotprojekta formā tiekot īstenota Alsungas vidusskolā.

Novada mācība – kā man paskaidroja IZM pārstāvis, ir katras skolas brīva izvēle, nepaskaidrojot sīkāk, kāda varētu būt apstiprināta IZM programma šim mācību priekšmetam. Jautājums, cik skolas to darīs? Kāpēc kaimiņnovada bērnam būs radusies padziļināta saikne un izpratne par savu novadu, bet manam nē? Tam tomēr ir jābūt valstiskam uzstādījumam, nevis tikai skolas vadības rokās ieliktai privilēģijai.

Atrodamies situācijā, kad tradicionālās kultūras mantojums izglītībā ir otršķirīgs, kam neretums pietrūkst finansējuma. Izglītības nodaļu vadītāji, pamatojot to, ka konkrētā mācību gadā tiks subsidētas noteikts skaits stundu vienam vai otram pulciņam, pārvelk strīpu vietējo pedagogu iniciatīvai. Patīkams pārsteigums Maltas 2. vidusskola, kur bērniem jau gadiem iespējams apgūt seno latgaļu arheloģisko rotu kalšanu. Taču tā ir tikai saliņa, reti kurā mācību iestādē iespējams apgūt etnogrāfiskās kokles spēli, taču savulaik tāda iespēja bija Varakļānos, Madonā, Ērgļos...

Vērojot šo situāciju, jau piekto gadu biedrība Latgaļu sāta Viļānu novadā rīko bērnu tradicionālās kultūras nometnes. Tās notiek bez valsts atbalsta. Atbilstoša vide ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem. Lauku viensētā tiek koklēts, dziedāts, grebts, mīcīts māls. Apgūstot latvju rakstus, tie tiek interpretēti mūsdienīgos dizaina elementos. Latvju raksti no autentiskajās jostām, tautastērpu sastāvdaļām tiek pārcelti stikla vai zīda vitrāžās, tiek izgatavoti virtuves dēlīši vai dārza flīzes utt. Latgaļu valoda tiek mācīta ne parastas lekcijas veidā, bet caur dziesmām. Bērniem, un tādu šovasar bija trīsdesmit, ir jārāda kā tradicionālās prasmes dzīvē ir pielietojamas, tad tam ir jēga.

Ir nācies saskarties ar situācijām, kad bērni un jaunieši, kas izauguši ārzemēs (Trimdas vasaras skolās) vairāk pārzina latviešu kultūru, nekā tā paša vecuma bērni, kas skolojušies Latvijā un kas nezin vārdus pat latviešu sadzīves dziesmām. Ja divi latvieši vairs nespēj vienoties kopīgā dziesmā – tad tā jau ir ne tikai mana vai tava problēma, bet mūsu kultūrizglītības problēma valstiskā nozīmē. Pozitīvi, ka Saeimas valstiskās audzināšanas apakškomisija uzņēmusies izstrādāt skolām praktiskus ieteikumus valstiskās apziņas un nacionālās identitātes stiprināšanai bērnos un jauniešos.

Mans secinājums ir, ka tradicionālā kultūra ir jāpraktizē caur izglītību skolās, stiprinot un ieviešot novadu mācību. Mūsu pašu rokās ir dota iespēja mainīt izglītības sistēmu, lai tradicionālā kultūra iegultu mūsu bērnu vērtību izpratnes pamatos.