Aīda Rancāne

Par marta iestāšanos man parasti pavēsta apsveikums no bulgāru draugiem. Viņi 1.martā atzīmē Babas Martas dienu. Tā ir viena no trīs Zemes mātei veltītām svinamām dienām Bulgārijā marta mēnesī (vēl ir 9. un 25.marts). Šajā dienā ap roku tiek apsieti vai pie apģērba piesprausti martineci, ko gatavo kopā savijot baltus un sarkanus dzīparus vai no tiem pagatavojot divas kopā sasietas lellītes – puisīti un meitenīti. Šādus amuletus gatavo arī moldāvi, rumāņi, dienvidu ukraiņi, austrumu serbi, ziemeļu grieķi. Martinecus saviem tuvajiem dāvina, piesprauž, apsien kopā ar laba vēlējumiem. Baltā un sarkanā krāsa simbolizē nāvi/dzīvību, vīrišķo/sievišķo, gudrību, spēku/veselību, bet abas kopā - atdzimšanu, jaunu sākumu. Bulgāri tic, ka martineci viņus pasargā no ļaunajiem zemes gariem, kas līdz ar Zemes atmodu mostas augšā un var kaitēt cilvēka veselībai. Šādi apsēji tiek valkāti līdz pirmajiem stārķiem vai koku salapošanai, bet pēc tam kopā ar visu slikto palikti zem akmeņa, gluži kā latviešu tautas dziesmā.

Latviešiem Māras diena ir 9 pavasara svinamo dienu cikla noslēgums. Māras dienas rituāli un aizliegumi daļēji līdzīgi citu pavasara kustoņu/kukaiņu dienu rituāliem, taču ir arī atšķirīgais. To galvenā jēga saistīta ar sievietes veselības, auglības, skaistuma, možuma veicināšanu. Pavasara vienādību laiks ir Zemes (sievišķā) atmodas laiks. Cikliskās Zemes mātes atjaunošanās spējas tiek izmantotas arī sievietes atjaunošanā. Kristīgajā tradīcijā tieši Māras dienā (Marijas pasludināšanas diena) eņģelis Gabriels pavēsta Jaunavai Marijai par ieņemšanu un Jēzus Kristus dzimšanu pēc deviņiem mēnešiem. Šāds sižets balstīts pirmskristīgajā uzskatu sistēmā, kurā Zemes un Saules kosmiskā akta rezultātā pēc deviņiem mēnešiem Ziemassvētkos dzimst jauna Saule.

Atgriežoties pie Māras dienas rituāliem un simboliem, vispirms jāmin tāds Zemes mātes sievišķības simbols, kā kāposti. Pašu Māras dienu mēdz dēvēt par Kāpostu Māru vai Kāpostnīcu. Šajā dienā, pareizāk naktī, uz kāpostu galviņām vai sēkliniekiem redzamas sēklas, kuras nedrīkst aiztikt. Toties Māras dienā iesētie kāposti labi aug. Lielu un baltu kāpostu galviņu veidošanos nodrošina gan baltu lakatu siešana, gan cietu dzijas kamolu tīšana, gan klučku putras vārīšana.

Līdz ar Zemes atmodu arī lācis Māras dienā ceļas no miega. Tamdēļ jāpaspēj piecelties jo agri, lai lācis neatdod savu miegu. Vēl citu Zemes mātes simbolu – cūkas - šajā dienā beidz barot kūtī. Cūku siles tiek apgāztas un pašas cūkas tiek dzītas ganībās mežā. Minētie piemēri liecina par ziemas maiņu uz vasaru, par sievišķā principa aktivizēšanos, iziešanu priekšplānā. Piedevām, ar Māras dienu istabās beidz dedzināt uguni un sāk gulēt ārā.

Māras un sieviešu pārziņā ir govis, piens un no tā gatavotie produkti. Tāpēc Kāpostnīcā pirms saullēkta jānogriež sviesta sitamais mieturis un jāiztaisa sviests, lai krējums būtu biezs. Lai govis vasarā nebizotu, berž tām muguras ar ledu. Visbeidzot, lai tām būtu daudz sviesta un piena, Māras dienā sviestu ēd ar karotēm.

Ar šādām un citām maģiskām darbībām latviešu sievietes ik gadu rūpējas kā par savas sfēras, tā visas saimes, dzimtas, zemes labklājību.

Šogad  pēc vairākkārtēja igauņu folkloristes Enes Lukas-Jegikjanas aicinājuma radās iespēja piedalīties igauņu sieviešu svētkos – Māras dienas (igauniski Maarjapäev) svinībās Rannu ciematā. Pēc teicēju liecībām, Māras dienas svinēšana vēl pāris simts gadus atpakaļ bijuši visnozīmīgākie svētki igauņu sabiedrībā. Taču laika gaitā izzuduši pavisam. Šobrīd, pateicoties Enes pētījumiem un aktīvai tradīcijas popularizēšanai, šie svētki sāk atdzimt un ieinteresēt igauņu sievietes.

Īsumā mēģināšu izklāstīt pieredzēto un piedzīvoto ar nolūku, ka šis scenārijs var noderēt kādai par impulsu sākt svētkus svinēt pašai. To lieliski var darīt savā ģimenē vai nelielā draudzeņu lokā.

Ene piekodina, ka līdzi jāņem balti lakati, sarkans vīns un pankūkas. Jā, un krāsaini dzīpari vai lentītes ziedošanai. Bez šiem atribūtiem svētki nevar notikt.

Sievietes no tālākiem novadiem ierodas uz svētkiem jau iepriekšējā vakarā un pie tējas tases pārrunā nākamās dienas svinību gaitu. Ieminējos, ka Latvijā Māras dienas nepietiekamā popularitāte folkloras kustībā varbūt saistīta ar to, ka nav pierakstītas speciāli šiem svētkiem veltītas dziesmas, līdzīgi kā tas ir ar rudens saulgriežiem. Taču Ene kopā ar folkloras pētnieci Mari Koivu man apgalvo, ka igauņiem situācija ir tieši tāda pati. Tādēļ dziedāts tiek par Sauli, pasaules radīšanu. Saule taču ir tā, kas pamodina Zemi un liek tai atjaunoties.

Agri no rīta visas sievietes, galvās uzsējušas baltus lakatus vai autus, pulcējas pie koku alejas, lai dotos uz ciemata nomali sagaidīt saullēktu. Baltie lakati nav tikai kāpostu dēļ. Pēc kāda igauņu mācītāja stāstītā, senākos laikos gadījumos, kad bijusi  ļoti liela vajadzība piepildīties kādam lūgumam, sievietes Māras dienas rītā sagaidījušas Sauli kailas. Baltā galvassega  papildināja bālo miesu un tuvināja saskarsmei ar citpasauli.

Ceļš līdz saullēkta sagaidīšanas vietai nav parāk garš, taču nav arī īss. Visa ceļa garumā, gan turp, gan atpakaļ, tiek dziedāti monotoni rūnu teksti. Dziedot tiek sagaidīta pati Saule. Ik reizi, piedzīvojot šo brīnumu, sajūtas ir pacilājošas. Tūlīt tiek veikts arī attīrīšanās rituāls. Uz papīra ir iespēja uzrakstīt to, no kā vēlies atbrīvoties un nelielā ugunskurā sadedzināt. Simboliski to var darīt arī sadedzinot salmu čupiņu vai no tiem pagatavotu objektu. Šis ir īstais brīdis arī mazgāt acis un seju labai redzei, skaistumam un možumam. Mēs to darīsim vēlāk, telpā. Traukā, kurā atnesīs svētavota ūdeni, būs ievietota sudraba monētiņa.

Tālāk dziesmas nomaina rotaļas, pa starpām tiek iemalkota līdzpaņemtā karstā tēja. Kur gadījies, kur ne, klāt arī pirmais vīrietis. Pēc ticējumiem, Māras dienā pirmajam satiktajam vīrietim jādāvina sievietēm vīns. Šoreiz automašīnā sēdošais vīrs tika cauri sveikā bez izpirkuma maksas, ar atjokošanu. Varbūt citu reizi gadīsies kāds attapīgāks vīrietis...

Atpakaļceļš ved uz parku. Tajā daudz dižu koku. 25.marts arī igauņiem ir sēru diena. Deportācija skārusi visas Baltijas tautas. Izsūtīto ļaužu piemiņai sniegā tiek iededzinātas daudzas mazākas un lielākas svecītes, kā Piena ceļš. Tās savieno mūs ar mūsu senčiem.

Seko ziedošana. Pie dižajiem kokiem tiek nolikti maizes gabaliņi. Katra sieviete izvēlas kādu koku un iesien tajā sarkanu dzīparu vai lentīti. Šajā brīdī var kaut ko vēlēties. Visbeidzot arī pašas viena otru apsveicam un novēlam visu to labāko. Esam attīrītas, uzlādētas, piepildītas un laimīgas.

Svētki turpinās iekštelpās. Sievietes uzklāj galdu. Uz tā ir rituālie dzērieni sarkanā krāsā un rituālie ēdieni - pankūkas, apaļi pīrāgi, maize, sviests. Vāzē ielikti zari, tajos iesieti sarkani dzīpari. Ieturam nelielu svētku maltīti. Mūsu pulkam ik pa laikam pievienojas mazākas un lielākas meitenes, arī jaunietes. Katra no mums daudzina kādu iepriekšējās paaudzes sievieti - savu māti vai vecomāti. Sievietes dalās stāstos par savām vecmammām, viņu pārgalvībām un spilgtākajiem dzīves notikumiem. Šādi stāsti stiprina. Citos gados tikuši pārrunāti arī gaidāmie ģimenes godi kopienā. Meitas, kas tajā gadā gatavojas iziet pie vīra tiek iepazīstinātas ar gaidāmajiem rituāliem, tie pat tiek izmēģināti.

Pienācis laiks nākotnes izzināšanai. Līdzīgi kā mēs to darām Ziemassvētkos, zem tasītēm tiek palikti dažādi simboliski priekšmeti un neprecētās meitas var izzīlēt savu likteni līdz nākošajai Māras dienai. Iespējas/variantus, ko var uzzināt, sievietes izvēlās pašas.

Ap pulksten pusdesmitiem ir atļauts svētku svinībām pievienoties arī vīriešiem. Ierodas muzikanti un sievietēm velta savas dziesmas un mūziku. Sievietes dejo, dzied, rotaļājas. Baudot vīnu un mūziku rit sarunas. Man tiek dota iespēja iepazīstināt klātesošos ar sieviešu svētku tradīcijām Latvijā. Pieredžu apmaiņa bagātina.

Svētku nobeigumā sievietes darina sev rotas. No krāsainām stikla pērlītēm un akmentiņiem pēc arhīvu paraugiem vai savas intuīcijas varam izveidot sev krellītes. Rotāšanās sievieti ne tikai padara skaistu, bet arī aizsargā. Šim nolūkam igaunietes krellītēs iesien sarkanu zīda lentīti.

Visbeidzot kopīgi tiek vārīta putra. Tā izdodas neparasti garšīga.

Mājupceļā manas meitas sāk mani iztaujāt par mūsu dzimtas sievietēm. Svētki ir rosinājuši interesi par savām saknēm. Mēs esam sajutušas šo spēku, ko glabā un nodod no paaudzes paaudzē sievietes.

Kādā žurnālā, kas gadās pa rokai, lasu, ka mūsdienu dzīve ir ļoti prasīga pret sievietēm. Trauksmains darba ritms, ģimenes dzīve, stress un problēmas pārņēmušas ikdienu. Tamdēļ tiek piedāvāti preparāti, procedūras, terapijas. Kādēļ neizmantot paaudžu paaudzēs pārbaudītās zinības sevis attīrīšanai un atjaunošanai šajā enerģētiski uzlādētajā laikā, ko piedāvā pavasara Māras diena ar saviem rituāliem un tradīcijām? Kā apgalvoja Ene, tās, kas vienreiz pamēģinājušas svinēt Māras dienu, vairs nevar to nedarīt.