Starptautiskais folkloras festivāls BALTICA
 


CIOFF Latvijas Nacionālā sekcija

Gaviles
Aicina iegavilēt VII Latvijas postfolkloras festivālu “Gaviles”! Komentēt (1)

Pirms postfolkloras festivāla “Gaviles” galvenā koncerta, visiem interesentiem būs iespēja apmeklēt bezmaksas iegavilēšanas koncertus.

Improvizācijas meistarklase ar Danu Indāni, kā arī koncerts ar grupām "Balssbalss" un "Jāņoga" - 23. martā “Kalnciema kvartālā”; koncerts ar grupām “Teikas muzikanti“ un “Skandi“ - 28.martā, Alus darbnīcā “Labietis”. 

25. oktobris
Gunta Saule
, 25.10.2018
lasīt vairāk
Brīvdabas muzejs aicina uz Lielās dienas sagaidīšanu Komentēt

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs aicina uz pavasarīgu Lielās dienas sagaidīšanu 18. martā no 12.00 līdz 16.00. 

18. marts, 12:00
Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs
Gunta Saule
, 18.03.2018
lasīt vairāk
Lielās dienas sagaidīšanas svētki “Spīdi nu, saulīte!” Komentēt

Šo svētdien, 18. martā, no plkst. 11.00 līdz 13.00 Kultūras un tautas mākslas centra “Ritums” filiāles pagalmā Ieriķu ielā 43A notiks Lielās dienas sagaidīšanas svētki “Spīdi nu, saulīte!”. Ieeja pasākumā bez maksas.
 

18. marts, 11:00
Rīga, Ritums (filiāle Ieriķu ielā 43)
Gunta Saule
, 18.03.2018
lasīt vairāk
Latvijas postfolkloras festivāla Gaviles iegavilēšanas pasākums Komentēt (1)

Pirmais Latvijas postfolkloras festivāla Gaviles iegavilēšanas pasākums – 16.martā plkst. 19.00, kafejnīcā Spiikiizi!

Sarunas par postfolkloru ar etnomūziķi Ēriku Zepu. Uzstāsies postfolkloras grupa Daba San!

16. marts, 19:00
Kafejnīca Spiikiizi
Gunta Saule
, 16.03.2018
lasīt vairāk
BRĪVDABAS MUZEJS IELŪDZ UZ METEŅA SVINĪBĀM Komentēt
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ielūdz uz jestrām Meteņa svinībām 11. februārī no 12:00 līdz 16:00. Metenis ir ne tikai pavasara vēstnesis un jauna gada sākums, bet arī gada līksmākie svētki un lielākais ķekatu laiks. Arī Brīvdabas muzejā šajā dienā neiztikt bez maskošanās, dančiem un rotaļām, radošām darbnīcām un gardā Meteņa cienasta.
11. februāris, 12:00
Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs
Gunta Saule
, 11.02.2018
lasīt vairāk
Postfolkloras festivāls GAVILES izsludina pieteikšanos grupām! Komentēt
Ja esat mūziķi, kas izpilda tradicionālo mūziku mūsdienīgā veidā, tad aicinām jūs pieteikties dalībai festivālā "Gaviles"!
Jau VII gadu Spīķeru koncertzālē 6.aprīlī norisināsies postfolkloras festivāls "Gaviles" ar šī gada tēmu - "Pa Saulei" .
16. janvāris, 23:32
Spīķeru koncertzāle
Gunta Saule
, 16.01.2018
lasīt vairāk
Grupa DABA SAN aicina uz muzikālu Ziemassvētku stāstu PUZURPASAKA Komentēt

Postfolkloras grupa "Daba San" aicina uz "Puzurpasaku" -  muzikālu un latvisku Ziemassvētku stāstu ģimenēm. Koncerts notiks otrdien, 19. decembrī, plkst. 19:00 Rīgas Tehniskās universitātes Mazajā zālē (Kaļķu ielā 1).

 

19. decembris, 19:00
RTU Mazā zāle
Gunta Saule
, 19.12.2017
lasīt vairāk
BRĪVDABAS MUZEJS IELŪDZ UZ ZIEMAS SAULGRIEŽU SVINĪBĀM UN BLUĶA VAKARU Komentēt (1)

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs aicina uz līksmām Ziemas saulgriežu svinībām un Bluķa vakaru 17. decembrī no 13:00 līdz 17:00. Svinību viesiem būs iespēja izzināt sezonālas tradīcijas, piedalīties bluķa vilkšanā un radošajās darbnīcās, dziedāt, dejot un iet rotaļās kopā ar folkloras kopām, kā arī nobaudīt karstu tēju un Ziemassvētku garšas pie ziemīga ugunskura.

17. decembris
Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs
Gunta Saule
, 17.12.2017
lasīt vairāk
Brīvdabas muzejs aicina uz Mārtiņa dienas svinībām Komentēt

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ielūdz uz Mārtiņa dienas svinībām 12. novembrī no 12:00 līdz 16:00. Lielajiem un mazajiem svētku viesiem būs iespēja piedalīties maskoto gājienā, ļauties jestriem dančiem kopā ar folkloras kopām, gatavoties ziemai ar sezonālām darbnīcām, apskatīt košo gaiļu izstādi, izmēģināt veiksmi umurkumurā un, protams, nobaudīt Mārtiņdienas gardumus.

12. novembris, 12:00
Gunta Saule
, 12.11.2017
lasīt vairāk
Tradicionālās dziedāšanas Atklātā meistarklase Komentēt (1)

Sestdien un svētdien Viļakas novada Upītē notiks tradicionālās dziedāšanas meistarklases, kuras vadīs etnomuzikoloģe Zane Šmite. Svētdien, 22. oktobrī, 14.00 uz atklāto meistarklasi aicināts ikviens interesents.

22. oktobris, 14:00
Upīte
Gunta Saule
, 22.10.2017
lasīt vairāk
Raksti, pārdomas, analītika RSS
Vai Vasarassvētku noslēpums atminēts? ( 24. maijs 2013. 00:02 ) Komentēt drukāt

Aīda Rancāne
 
No bērnības Vasarassvētki atmiņā man palikuši vairāk saistībā ar vecāsmātes mudinājumu sakopt māju un sanest istabā maigi zaļos bērzu zarus. Pa kādam jaunam bērziņam toreiz tika  iesprausts pie katras gultas gala vai istabas kaktā. Pēcāk izkaltētos bērzus lika siena šķūnī apakš siena blāķa, lai siens labi stāv un nepelē. Nekādas citas izdarības atmiņā nav palikušas, vien senču kapu apmeklējums, jaukā noskaņa cilvēku sirdīs un prieks par zaļojošo dabu.

Ilgus gadus mani urdīja doma, vai tiešām šajā laikā, kad dabā viss plaukst, zeļ un briest, kad dienas ir tik garas, ka vakara blāzma gandrīz satiekas ar rīta ausmu, nav nekādu tradicionāli svinamu svētku? Jāņi katru gadu pienāk tik ātri un nemanot, un Saule atkal sāk ripot no kalna lejā. Lai gan, patiesībā, senajā Saules un Mēness kalendārā maz ir bijis tādu dienu, kas nav īpašāk atzīmējamas vai svinamas. Tomēr mūsdienās galvenā uzmanība tiek pievērsta lielajiem saulgriežiem vai saulstāvjiem un dažiem sezonu maiņas svētkiem.  Lai arī tajos vēl daudz darāmā, pētāmā, interesanti ir pievērsties citu, vairāk aizmirstu svētku satura un jēgas meklējumiem.

Ļoti maz, gandrīz nav norāžu pieejamajos materiālos par senākajām Vasarsvētku svinēšanas tradīcijām, rituāliem, dziesmām, rotaļām. Pat folklorists Osvalds Līdeks savā izcilajā grāmatā „Latviešu svētki. Latviešu svinamās dienas” nav veltījis tiem ne rindiņu.  Taču, pateicoties nedaudzajām latviešu folklorā saglabātajām pērlēm un kaimiņu – baltkrievu, krievu, arī ukraiņu, somu, angļu un citu Eiropas tautu tradīciju mantojumam, varam domāt par iespēju atminēt Vasarassvētku noslēpumu - svētku, kam latvieši saglabājuši tik arhaisku, ar dabas norisēm saistītu nosaukumu. Šis tas no šīs mistērijas ieslēpies arī kristiešu, sevišķi katoļu tradīcijās, piemēram, Marijai veltītie Maija dziedājumi brīvdabā pie krusta.

Kā norāda pats nosaukums, Vasarassvētki iezīmē vasaras sākumu. Ir beidzies pavasara pārejas periods. Noslēdzas cikls, kura laikā nozīmīgākā daļa svētku un rituālu tikuši veltīti sievišķajam pirmsākumam – Zemes mātei un tās atjaunošanās brīnumam. Vasarassvētki ir tūlītēja sievišķā atbilde vīrišķajiem Ūsiņiem. Abiem svētkiem ir kopīgais – celšanās pirms saullēkta un mazgāšanās pret Sauli tekošā strautā, olu kulteņa gatavošana ugunskurā, olu krāsošana (Ūsiņos olas krāso melnas, Vasarassvētkos – zaļas), pieguļas nakts, jauniešu rotaļas. Atšķirīgais ir mītiskajā tvērumā un ar to saistītajos rituālos: ja Ūsiņos vērojama tiecība uz augšu, debesīm, vīrišķo, vertikālo (gaismas dievs – Ūsiņš), tad Vasarassvētkos – uz leju, zemi, pazemi, sievišķo, horizontālo.

Ar Vasarassvētkiem daudzu tautu tradīcijās tiek saistīta meiteņu iniciācija – pāriešana jaunajā sociālajā statusā. Kāpēc lai latvieši būtu izņēmums? Arī kristīgajā tradīcijā tas ir iesvētību laiks, kad iesvētāmais apliecina savu ticību, tiek uzņemts par pilntiesīgu draudzes locekli  un pielaists pie Svētā Vakarēdiena saņemšanas. Tātad Vasarassvētki arī sociālajā plānā ir pārejas rits. Meitene rituālā pārtop par sievieti. Mūsdienās šo nišu lielā mērā aizpilda skolu izlaidumi un skaistuma konkursi.

Grūti teikt, kā šie svētki svinēti kādreiz, taču skaidrs, ka tie ir svētki visām sievietēm. Protams, galvenā loma tajos pieder meitenēm, kas atvadās no bērnības, tāpat kā jaunietēm, kas dara zināmu savu gatavību tikt izdotām tautās. Gados vecākās precētās sievas šos svētkus vairāk izmanto nākošā gada ražas izzināšanai vai arī iespējamās atraitnības atvairīšanai.

Vasarassvētku galvenie simboli ir jau pieminētais bērzs un dzeguze. Ar un ap tiem saistās rituālās norises, par tiem tiek dziedāts dziesmās. Lai gan latviešu folklorā bērzs vairāk asociējas ar jaunu vīrieti, lietots arī tā sievišķais aspekts. Ja pie kādas mājas nolūst bērzs, tad mirs kāda sieviete [..] (297, 518, Rīga). Bērzs tautas dziesmās pieminēts arī kā kosmiskā koka ekvivalents. Tas atspoguļo pasaules vertikālo trejdalījumu. Bērzs dažādi tiek apdziedāts Lejaskurzemes gavilēšanas dziesmās:

Bērziņš mani aicināja,
Nāc, meitiņa, zaru griezt,
Griez, meitiņa, ko griezdama,
Nenogriezi galotnīt`.
Lai paliek galotnīte
Dievu dēliem puškoties.
(Nīca)

Daži pētnieki uzskata, ka Vasarsvētku bērzs, līdzīgi kā dzeguze, ir kādas sieviešu kārtas dievības iemiesojums, kuras pārziņā ir ar auglību saistīti jautājumi.

Dzeguze ir brīnumains un neparasts putns. Gandrīz katrs to ir dzirdējis, taču retais redzējis. Tā ir mediators starp šo sauli un viņsauli. Ne velti daudzi ticējumi dzeguzi saista ar nāves lauku, kas vienlaikus ir arī nebeidzamas bagātības un auglības lauks. Tieši tādēļ dzeguzei tiek jautāts par gaidāmo likteni, cik ilgi vēl jādzīvo meitās vai arī kāds būs mūža garums vispār. Vasarsvētku rituāli ar dzeguzi ir sarežģīti un vairākdaļīgi. Mēs varam būt lepni, ka Ziemeļlatgalē ir saglabājies slavenais Dzagiuzes bolss, kas fascinē ar savu stiepto, daudzbalsīgo un dvēseli aizkustinošo skanējumu un, manuprāt, ir viena no skaistākajām Vasarassvētku dziesmām.

Izkiukoj, dzagiuzīte,
Cik man ilgi juodzeivoj,
Pīci, seši pi māmiņes,
Vuss myužiņs tautiņos.
          (Baltinava)

Ļaudis tic, ka bērza zari tieši tādēļ spēj pasargāt no ļaunuma, ka uz tiem ir kūkojusi dzeguzīte.

Vasarassvētki līdzīgi ziemas un vasaras saulgriežiem ir zīlēšanas laiks. Zīlēšana pēc būtības ir dialogs ar viņsauli. Metot vaiņagus upē, kas reprezentē viņsauli, meitas zīlē savu nākotni un izredzes tikt pie preciniekiem. Sarežģītākais veids kā to darīt, ir nostāties pret upi ar muguru un atliecoties ar augumu ielidināt vaiņagu upē, ar rokām tam nemaz nepieskaroties. Gaidāmās precības var izzīlēt arī ar Iecavas pusē pierakstītās Vasaras svētku rotaļas „Vilkšanās ar dvieļiem” palīdzību. „Vasaras svētkos meitas ar puišiem sasēja dvieļus šādā kārtā: 1.puiša dvieli, 1.meitas, un tā tālāk garu rindu. Un tad lika rauties, kurā vietā, kur bij siets, pārtrūka, tai meitai ar to puisi bij jāprecējas” (LFK 231, 1537).

Vasarsvētkos kulminē sievišķā sakralitāte. Tāpēc vīrišķais ir ieinteresēts kaut ko no tā dabūt sev. Sieviešu rituāli tikuši slepus vēroti, puiši mēģinājuši tajos iejaukties, savukārt, meitenes tos veikušas pilnīgā slepenībā. Saspēle un kaitināšanās starp abiem dzimumiem atspoguļojas arī latviešu folklorā, piemēram, Vīgneru Ernesta pierakstītajā Vasarsvētku dziesmā no  Lielvārdes:

Viņpus upes ozoliņi
Rindiņā saauguši,
Šaipus upes liepu rinda
Ozoliņus kaitināja.

Līdzīga vilināšana tiek pausta Bārtas gavilēšanā:

Nāc, puisīti, nelepoja,
Kad es saucu vakarā.
Kad es saucu, ē!

Par svētkiem var plaši teoretizēt, taču svētki ir jāsvin. Tieši praksē dzimst jaunas atskārsmes un izkristalizējas izpratne par norisēm. Pagājušajā nedēļā Mālpils pusē nosvinētie Vasarassvētki, kuros piedalījās Rīgas ģimeņu studija, folkloras kopas „Grodi” un „Mālis” ir tam apliecinājums.

Vispirms meitenes un sievas laipnās saimnieces Laumas Krastiņas vadībā „iemēģināja roku” karašiņu cepšanā. Daudzām tā bija pirmā pieredze maizes mīklas gatavošanā un mīcīšanā. Pēc šāda enerģētiski uzlādējoša darba, kā arī skābeņu-nātru zupas izbaudīšanas svētku dalībnieces devās uz piemājas birztaliņu, kur Sudas upes krastā sasēda bariņā klausīties psiholoģes un astroloģes Maijas Vīnholdes  sievišķās gudrības par Mēness nozīmi sievietes dzīvē – ēšanas paradumu, auglības cikla un vispār dzīves tvēruma saistību ar Mēness stāvokļiem debesīs.

Pienāca laiks aizsargājošo lellīšu - amuletu un rituālā atribūta - dzeguzes gatavošanai. Sasēdušas ap galdu pirtsnamā meitenes, ievērojot senās tehnoloģijas (bez šķērēm un adatām), lika lupatiņu pie lupatiņas, sēja mezglu pie mezgliņa un iebūra mazajās „Venēriņās” savu dvēseli. Gatavojot lellītes iepazinām arī sievietes tradicionālā apģērba daļu simbolisko nozīmi. Katrā mezgliņā tika iesieta kāda vēlēšanās. No zaļās zāles stiebriem drīz vien tapa dzeguze. Pa šo laiku karašas bija izcepušās un nu varēja posties un rotāties svētku kulminācijai Saules vārtu kalnā.

Kamēr meitas un sievas pina vaiņagus (tos vajadzēja daudz – sev, zīlēšanai, bērza rotāšanai), puiši kalna galā „iestādīja” bērzu un iekurināja ugunskuru.

Sapušķojušas sevi, dziesmām skanot  meitas ar dzīpariem, lentītēm un savām krellītēm izrotāja bērziņu. Uz tā satupa iepriekš gatavotās lellītes, kādā zarā tika iekarināta arī dzeguze. Īss būs viņas rituālais mūžs šajā saulē. Drīz vien sievas zālē izklāja galdautus, salika uz tiem līdzpaņemtos ēdienus un dzērienus un ķērās pie olu kulteņa pagatavošanas. Uz dzīvās uguns svētkos gatavotajam olu kultenim piemīt dziedinošas īpašības. Ola pati par sevi ir dzīvības simbols. Šādi gatavotu rituālo ēdienu mēdz nest uz mājām tiem, kas nav varējuši piedalīties svētkos.

Pēc svētku maltītes īstais laiks dejām un rotaļām. Neizskaidrojamu pacilātību radīja Eiropas zemēs populārā meiteņu deja ap Maija koku. Vai tas bija krāsaino lenšu, vai dejā izstaigāto soļu raksts,  vai varbūt vīrišķā auglības simbola klātbūtne, bet laimīgais smaids no meiteņu sejām vēl ilgi nenozuda.

Visupēc pienāca laiks dzeguzes apbērēšanai, aizdzīšanai jeb aizvadīšanai citā saulē. Tā kā pie mums dzeguze beidz kūkot tikai ap Jāņiem, šāda darbība iederas gadskārtu svētku laika rata griešanas rituālu kompleksā. Svētku dalībnieces gājienā devās uz upi, kas tek turpat kalna pakājē un skanot monotonajai dziesmai „Muote guoja slūtu grīztu Ar pīcuom meiteņuom, Mani pīktū mozuokū Raseņā sleicynova” palaida dzeguzi upes straumē, kur tā drīz vien nozuda no mūsu acu skatiem. Mazajām meitenēm tā ir atvadīšanās no lellēm. Lielajām, kas jau gatavas tikt izdotas, tā ir atvadīšanās no bezbēdīgās jaunietes dzīves, kurā, līdzīgi kā dzeguzei, varēja nerūpēties par ligzdiņas vīšanu un putniņu izperēšanu. Sievietes dzeguzei-vienpatei līdzi atdeva visas savas bēdas, neizdošanās un  likstas. Visu slikto – prom! Lai turpmāk viss ir pa pāram! Dzeguzes ceļam sekoja vaiņagu birums upē. Cita zīlēja, cita ziedoja, cita vēroja.

Trejādā pasaule mūs sadzirdēja un atbildēja ar auglīgā Pērkona dārdiem. Sāka līt un zeme kļuva mikla…
 

Komentāri
Pievienoja: Bišu Andris @ 25.05.2013. 23:47
Ļoti skaisti un ar motivāciju sacerēti svētki.
Pats tādus nerīkošu, man personīgi, pret tiem būtu iebildumi, es negribētu šajā laikā lielāku svinēšanu, kā tikai mājas apmeijošanu
kristīgās tradīcijas piemiņai:

1) astoņas gadskārtas labi izvietojušās kosmiskajā ciklā, kā skaidri nosakāmi zemes orbītas punkti. Šajā izkārtojumā Vasarsvētki ir
Ūsiņos. Ūsiņi ir ļoti vīrišķi svētki, taču mums netrūkst sievišķās enerģijas svētku (līdzsvaram)!

2) sievišķie Vasarsvētki - tie būtu vēl vieni svētki gada visnoslogotākajā un aizņemtākajā laikā, darbu vidū. Nevis jauna darbu cikla
sākumā! Pašā sējas un dēstīšanas laikā, kad beidzamais vēl nav sastādīts, bet pirmais jau ravējams, kad zāli jau jāpļauj, bet
kāpostus vēl jālaista, kad saprotu: ja pirmo kaitēkļu paaudzi nepieveikšu, tad ražu neredzēšu - man tie ļoti traucētu. Varbūt
pilsētniekam tā ir tikai vēl viena ballīte, jeb pikniks;

3) šādi - Ūsiņiem pretnostatīti - sievišķie Vasarsvētki visus dala pa dzimumiem un patiesībā likvidē Ūsiņus! Vīru starp folkloristiem un
dievturiem ļoti trūkst. Sievas ir vairāk, tās ir muzikālākas un aktīvākas. Rezultāts viegli paredzams - šādiem vasarsvētkiem uzplaukstot
Ūsiņiem jāpanīkst.

Tātad, es redzu:
- neiekļaušanos kosmiskajā ciklā (ja šos sievu Vasarsvētku rituālus neveic pašā Ūsiņdienā);
- neiekļaušanos zemnieka darbu ritmā, visi pārējie astoņi svētki iezīmē jauna darba cikla sākumu:
- Ūsiņu kā Vasarsvētku nozīmes mazināšanu.
Pievienoja: Gunta @ 27.05.2013. 09:24
,,..Par svētkiem var plaši teoretizēt, taču svētki ir jāsvin. Tieši praksē dzimst jaunas atskārsmes un izkristalizējas izpratne." Tā bija
brīnišķīga pieredze.
Pievienoja: Bišu Andris @ 27.05.2013. 12:22
Jaunrades tradīcijas var salīdzināt ar šobrīd populāro "Spēka dziesmu" ierakstu. Ir labi, ka ir šīs slāpes pēc latviskuma. Ja lietotāji
apzinās, ka "Spēka dziesmu" diskā ir tautasdziesmu atdarinājumi, pārgrozījumi un jaunveidojumi, nevis dainas, kādas tās fiksētas - tad nav
problēmu. Tad viss ir kārtībā, sviniet un dziediet kaut ar Raimonda Paula notīm!

Folkloras kopa (?) "Delve" sacer vēl senāku laiku atdarinājumus vai versijas par iespējamību - it kā šamaniskus rituālus. Ja viņiem
veiksies, varbūt, ka ar laiku "Delves" rituāli kļūs par mūsu tautas tradīciju, bet varbūt, ka tādi būs tieši Aīdas un "Grodu"
sacerētie! Šādai tradīciju maiņai jaunlaiku piemēri mums ir - teiksim, veļu vakaru ir aizstājuši svecīšu svētki kapsētā.
Pievienoja: Gunta Saule @ 27.05.2013. 15:39
Latviešu kalendārā ir Gadskārtu svētki un i riezīmdienas. Iezīmdienas ir atkarīgas no Mēness fāzēm un katru gadu mainās. Vasarssvētki
visticamak ir iezīmdiena. Kas tevi mulsina, Andri!
Mans komentārs
Vārds:
Epasts:
WWW:
Komentārs:
 
atcerēties mani
LAPU MĒNESIS

Kas, bērziņi, tev pakāra
Zaļa vara pakariņus?
Kas, māsiņa tev' apkala
Sīkajâi sudrabâ?


[Dainu skapis, 17000-2, Lieklvārde]


>>><><<<