Aīda Rancāne
 
No bērnības Vasarassvētki atmiņā man palikuši vairāk saistībā ar vecāsmātes mudinājumu sakopt māju un sanest istabā maigi zaļos bērzu zarus. Pa kādam jaunam bērziņam toreiz tika  iesprausts pie katras gultas gala vai istabas kaktā. Pēcāk izkaltētos bērzus lika siena šķūnī apakš siena blāķa, lai siens labi stāv un nepelē. Nekādas citas izdarības atmiņā nav palikušas, vien senču kapu apmeklējums, jaukā noskaņa cilvēku sirdīs un prieks par zaļojošo dabu.

Ilgus gadus mani urdīja doma, vai tiešām šajā laikā, kad dabā viss plaukst, zeļ un briest, kad dienas ir tik garas, ka vakara blāzma gandrīz satiekas ar rīta ausmu, nav nekādu tradicionāli svinamu svētku? Jāņi katru gadu pienāk tik ātri un nemanot, un Saule atkal sāk ripot no kalna lejā. Lai gan, patiesībā, senajā Saules un Mēness kalendārā maz ir bijis tādu dienu, kas nav īpašāk atzīmējamas vai svinamas. Tomēr mūsdienās galvenā uzmanība tiek pievērsta lielajiem saulgriežiem vai saulstāvjiem un dažiem sezonu maiņas svētkiem.  Lai arī tajos vēl daudz darāmā, pētāmā, interesanti ir pievērsties citu, vairāk aizmirstu svētku satura un jēgas meklējumiem.

Ļoti maz, gandrīz nav norāžu pieejamajos materiālos par senākajām Vasarsvētku svinēšanas tradīcijām, rituāliem, dziesmām, rotaļām. Pat folklorists Osvalds Līdeks savā izcilajā grāmatā „Latviešu svētki. Latviešu svinamās dienas” nav veltījis tiem ne rindiņu.  Taču, pateicoties nedaudzajām latviešu folklorā saglabātajām pērlēm un kaimiņu – baltkrievu, krievu, arī ukraiņu, somu, angļu un citu Eiropas tautu tradīciju mantojumam, varam domāt par iespēju atminēt Vasarassvētku noslēpumu - svētku, kam latvieši saglabājuši tik arhaisku, ar dabas norisēm saistītu nosaukumu. Šis tas no šīs mistērijas ieslēpies arī kristiešu, sevišķi katoļu tradīcijās, piemēram, Marijai veltītie Maija dziedājumi brīvdabā pie krusta.

Kā norāda pats nosaukums, Vasarassvētki iezīmē vasaras sākumu. Ir beidzies pavasara pārejas periods. Noslēdzas cikls, kura laikā nozīmīgākā daļa svētku un rituālu tikuši veltīti sievišķajam pirmsākumam – Zemes mātei un tās atjaunošanās brīnumam. Vasarassvētki ir tūlītēja sievišķā atbilde vīrišķajiem Ūsiņiem. Abiem svētkiem ir kopīgais – celšanās pirms saullēkta un mazgāšanās pret Sauli tekošā strautā, olu kulteņa gatavošana ugunskurā, olu krāsošana (Ūsiņos olas krāso melnas, Vasarassvētkos – zaļas), pieguļas nakts, jauniešu rotaļas. Atšķirīgais ir mītiskajā tvērumā un ar to saistītajos rituālos: ja Ūsiņos vērojama tiecība uz augšu, debesīm, vīrišķo, vertikālo (gaismas dievs – Ūsiņš), tad Vasarassvētkos – uz leju, zemi, pazemi, sievišķo, horizontālo.

Ar Vasarassvētkiem daudzu tautu tradīcijās tiek saistīta meiteņu iniciācija – pāriešana jaunajā sociālajā statusā. Kāpēc lai latvieši būtu izņēmums? Arī kristīgajā tradīcijā tas ir iesvētību laiks, kad iesvētāmais apliecina savu ticību, tiek uzņemts par pilntiesīgu draudzes locekli  un pielaists pie Svētā Vakarēdiena saņemšanas. Tātad Vasarassvētki arī sociālajā plānā ir pārejas rits. Meitene rituālā pārtop par sievieti. Mūsdienās šo nišu lielā mērā aizpilda skolu izlaidumi un skaistuma konkursi.

Grūti teikt, kā šie svētki svinēti kādreiz, taču skaidrs, ka tie ir svētki visām sievietēm. Protams, galvenā loma tajos pieder meitenēm, kas atvadās no bērnības, tāpat kā jaunietēm, kas dara zināmu savu gatavību tikt izdotām tautās. Gados vecākās precētās sievas šos svētkus vairāk izmanto nākošā gada ražas izzināšanai vai arī iespējamās atraitnības atvairīšanai.

Vasarassvētku galvenie simboli ir jau pieminētais bērzs un dzeguze. Ar un ap tiem saistās rituālās norises, par tiem tiek dziedāts dziesmās. Lai gan latviešu folklorā bērzs vairāk asociējas ar jaunu vīrieti, lietots arī tā sievišķais aspekts. Ja pie kādas mājas nolūst bērzs, tad mirs kāda sieviete [..] (297, 518, Rīga). Bērzs tautas dziesmās pieminēts arī kā kosmiskā koka ekvivalents. Tas atspoguļo pasaules vertikālo trejdalījumu. Bērzs dažādi tiek apdziedāts Lejaskurzemes gavilēšanas dziesmās:

Bērziņš mani aicināja,
Nāc, meitiņa, zaru griezt,
Griez, meitiņa, ko griezdama,
Nenogriezi galotnīt`.
Lai paliek galotnīte
Dievu dēliem puškoties.
(Nīca)

Daži pētnieki uzskata, ka Vasarsvētku bērzs, līdzīgi kā dzeguze, ir kādas sieviešu kārtas dievības iemiesojums, kuras pārziņā ir ar auglību saistīti jautājumi.

Dzeguze ir brīnumains un neparasts putns. Gandrīz katrs to ir dzirdējis, taču retais redzējis. Tā ir mediators starp šo sauli un viņsauli. Ne velti daudzi ticējumi dzeguzi saista ar nāves lauku, kas vienlaikus ir arī nebeidzamas bagātības un auglības lauks. Tieši tādēļ dzeguzei tiek jautāts par gaidāmo likteni, cik ilgi vēl jādzīvo meitās vai arī kāds būs mūža garums vispār. Vasarsvētku rituāli ar dzeguzi ir sarežģīti un vairākdaļīgi. Mēs varam būt lepni, ka Ziemeļlatgalē ir saglabājies slavenais Dzagiuzes bolss, kas fascinē ar savu stiepto, daudzbalsīgo un dvēseli aizkustinošo skanējumu un, manuprāt, ir viena no skaistākajām Vasarassvētku dziesmām.

Izkiukoj, dzagiuzīte,
Cik man ilgi juodzeivoj,
Pīci, seši pi māmiņes,
Vuss myužiņs tautiņos.
          (Baltinava)

Ļaudis tic, ka bērza zari tieši tādēļ spēj pasargāt no ļaunuma, ka uz tiem ir kūkojusi dzeguzīte.

Vasarassvētki līdzīgi ziemas un vasaras saulgriežiem ir zīlēšanas laiks. Zīlēšana pēc būtības ir dialogs ar viņsauli. Metot vaiņagus upē, kas reprezentē viņsauli, meitas zīlē savu nākotni un izredzes tikt pie preciniekiem. Sarežģītākais veids kā to darīt, ir nostāties pret upi ar muguru un atliecoties ar augumu ielidināt vaiņagu upē, ar rokām tam nemaz nepieskaroties. Gaidāmās precības var izzīlēt arī ar Iecavas pusē pierakstītās Vasaras svētku rotaļas „Vilkšanās ar dvieļiem” palīdzību. „Vasaras svētkos meitas ar puišiem sasēja dvieļus šādā kārtā: 1.puiša dvieli, 1.meitas, un tā tālāk garu rindu. Un tad lika rauties, kurā vietā, kur bij siets, pārtrūka, tai meitai ar to puisi bij jāprecējas” (LFK 231, 1537).

Vasarsvētkos kulminē sievišķā sakralitāte. Tāpēc vīrišķais ir ieinteresēts kaut ko no tā dabūt sev. Sieviešu rituāli tikuši slepus vēroti, puiši mēģinājuši tajos iejaukties, savukārt, meitenes tos veikušas pilnīgā slepenībā. Saspēle un kaitināšanās starp abiem dzimumiem atspoguļojas arī latviešu folklorā, piemēram, Vīgneru Ernesta pierakstītajā Vasarsvētku dziesmā no  Lielvārdes:

Viņpus upes ozoliņi
Rindiņā saauguši,
Šaipus upes liepu rinda
Ozoliņus kaitināja.

Līdzīga vilināšana tiek pausta Bārtas gavilēšanā:

Nāc, puisīti, nelepoja,
Kad es saucu vakarā.
Kad es saucu, ē!

Par svētkiem var plaši teoretizēt, taču svētki ir jāsvin. Tieši praksē dzimst jaunas atskārsmes un izkristalizējas izpratne par norisēm. Pagājušajā nedēļā Mālpils pusē nosvinētie Vasarassvētki, kuros piedalījās Rīgas ģimeņu studija, folkloras kopas „Grodi” un „Mālis” ir tam apliecinājums.

Vispirms meitenes un sievas laipnās saimnieces Laumas Krastiņas vadībā „iemēģināja roku” karašiņu cepšanā. Daudzām tā bija pirmā pieredze maizes mīklas gatavošanā un mīcīšanā. Pēc šāda enerģētiski uzlādējoša darba, kā arī skābeņu-nātru zupas izbaudīšanas svētku dalībnieces devās uz piemājas birztaliņu, kur Sudas upes krastā sasēda bariņā klausīties psiholoģes un astroloģes Maijas Vīnholdes  sievišķās gudrības par Mēness nozīmi sievietes dzīvē – ēšanas paradumu, auglības cikla un vispār dzīves tvēruma saistību ar Mēness stāvokļiem debesīs.

Pienāca laiks aizsargājošo lellīšu - amuletu un rituālā atribūta - dzeguzes gatavošanai. Sasēdušas ap galdu pirtsnamā meitenes, ievērojot senās tehnoloģijas (bez šķērēm un adatām), lika lupatiņu pie lupatiņas, sēja mezglu pie mezgliņa un iebūra mazajās „Venēriņās” savu dvēseli. Gatavojot lellītes iepazinām arī sievietes tradicionālā apģērba daļu simbolisko nozīmi. Katrā mezgliņā tika iesieta kāda vēlēšanās. No zaļās zāles stiebriem drīz vien tapa dzeguze. Pa šo laiku karašas bija izcepušās un nu varēja posties un rotāties svētku kulminācijai Saules vārtu kalnā.

Kamēr meitas un sievas pina vaiņagus (tos vajadzēja daudz – sev, zīlēšanai, bērza rotāšanai), puiši kalna galā „iestādīja” bērzu un iekurināja ugunskuru.

Sapušķojušas sevi, dziesmām skanot  meitas ar dzīpariem, lentītēm un savām krellītēm izrotāja bērziņu. Uz tā satupa iepriekš gatavotās lellītes, kādā zarā tika iekarināta arī dzeguze. Īss būs viņas rituālais mūžs šajā saulē. Drīz vien sievas zālē izklāja galdautus, salika uz tiem līdzpaņemtos ēdienus un dzērienus un ķērās pie olu kulteņa pagatavošanas. Uz dzīvās uguns svētkos gatavotajam olu kultenim piemīt dziedinošas īpašības. Ola pati par sevi ir dzīvības simbols. Šādi gatavotu rituālo ēdienu mēdz nest uz mājām tiem, kas nav varējuši piedalīties svētkos.

Pēc svētku maltītes īstais laiks dejām un rotaļām. Neizskaidrojamu pacilātību radīja Eiropas zemēs populārā meiteņu deja ap Maija koku. Vai tas bija krāsaino lenšu, vai dejā izstaigāto soļu raksts,  vai varbūt vīrišķā auglības simbola klātbūtne, bet laimīgais smaids no meiteņu sejām vēl ilgi nenozuda.

Visupēc pienāca laiks dzeguzes apbērēšanai, aizdzīšanai jeb aizvadīšanai citā saulē. Tā kā pie mums dzeguze beidz kūkot tikai ap Jāņiem, šāda darbība iederas gadskārtu svētku laika rata griešanas rituālu kompleksā. Svētku dalībnieces gājienā devās uz upi, kas tek turpat kalna pakājē un skanot monotonajai dziesmai „Muote guoja slūtu grīztu Ar pīcuom meiteņuom, Mani pīktū mozuokū Raseņā sleicynova” palaida dzeguzi upes straumē, kur tā drīz vien nozuda no mūsu acu skatiem. Mazajām meitenēm tā ir atvadīšanās no lellēm. Lielajām, kas jau gatavas tikt izdotas, tā ir atvadīšanās no bezbēdīgās jaunietes dzīves, kurā, līdzīgi kā dzeguzei, varēja nerūpēties par ligzdiņas vīšanu un putniņu izperēšanu. Sievietes dzeguzei-vienpatei līdzi atdeva visas savas bēdas, neizdošanās un  likstas. Visu slikto – prom! Lai turpmāk viss ir pa pāram! Dzeguzes ceļam sekoja vaiņagu birums upē. Cita zīlēja, cita ziedoja, cita vēroja.

Trejādā pasaule mūs sadzirdēja un atbildēja ar auglīgā Pērkona dārdiem. Sāka līt un zeme kļuva mikla…