Starptautiskais folkloras festivāls BALTICA
 


CIOFF Latvijas Nacionālā sekcija

Folkloras kopu pasākumi
Brīvdabas muzejs aicina uz Mārtiņa dienas svinībām Komentēt

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ielūdz uz Mārtiņa dienas svinībām 12. novembrī no 12:00 līdz 16:00. Lielajiem un mazajiem svētku viesiem būs iespēja piedalīties maskoto gājienā, ļauties jestriem dančiem kopā ar folkloras kopām, gatavoties ziemai ar sezonālām darbnīcām, apskatīt košo gaiļu izstādi, izmēģināt veiksmi umurkumurā un, protams, nobaudīt Mārtiņdienas gardumus.

12. novembris, 12:00
Gunta Saule
, 12.11.2017
lasīt vairāk
Tradicionālās dziedāšanas Atklātā meistarklase Komentēt

Sestdien un svētdien Viļakas novada Upītē notiks tradicionālās dziedāšanas meistarklases, kuras vadīs etnomuzikoloģe Zane Šmite. Svētdien, 22. oktobrī, 14.00 uz atklāto meistarklasi aicināts ikviens interesents.

22. oktobris, 14:00
Upīte
Gunta Saule
, 22.10.2017
lasīt vairāk
Talsos mašīnball – kulšen un ballešan Komentēt

2017. gada 9. septembrī no plkst .13:00 Latvijas Lauksaimniecības muzejā notiks īsteni ražas svētki Kurzemē, Talsos “Mašīnball – kulšen un ballešan!”

9. septembris
Talsi
Gunta Saule
, 09.09.2017
lasīt vairāk
Svētki ģimenēm Turaidas pilī Komentēt

6. augustā plkst. 15.00 Turaidas muzejrezervātā notiks gadskārtējie svētki ģimenēm “Šodien Turaidas pils pieder bērniem!”, kam šogad izvēlēta tēma “Senie stāsti”.

30. jūlijs, 12:31
Gunta Saule
, 30.07.2017
lasīt vairāk
Tautas lietišķās mākslas izstāde “Latviskais gars” Komentēt
No 14. jūlija līdz 27. augustam Kultūras un tautas mākslas centrā “Ritums” būs apskatāma izstāde “Latviskais gars”, kurā apvienojušās visas Kultūras un tautas mākslas centra “Ritums” tautas lietišķās mākslas studijas, piedāvājot apmeklētājiem kvalitatīvu un daudzveidīgu tautas lietišķās mākslas izstādi.
18. jūlijs, 14:49
Kultūras un tautas mākslas centrs “Ritums”
Gunta Saule
, 18.07.2017
lasīt vairāk
Kokneses Ziņģe Komentēt
ZIŅĢĒTĀJU UN STĀSTNIEKU VAKARS
2017. gada 8.aprīlis, plkst.15.00
Kokneses kultūras nams


Kokneses folkloras kopa „Urgas”, kas dibināta 2005.gadā ar ziņģēšanas tradīciju pirmoreiz iepazinās Viļānos. „Ziņģētāju un stāstnieku vakars” Viļānos ir ziņģu dziedāšanas un stāstu stāstīšanas iedvesmotājs, kas arī koknesiešus pamudinājis saukt visus ziņģētājus un stāstniekus kopā. 2017.gadā "Kokneses Ziņģe" notiek jau 6.reizi
8. aprīlis
Koknese
Gunta Saule
, 08.04.2017
lasīt vairāk
Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs atklāj apmeklētājiem restaurēto Liepājas ostas noliktavu Komentēt

Piektdien, 24. martā plkst. 14.00 Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzejā notiks restaurētās Liepājas ostas noliktavas “Bezdelīga” atklāšana.

24. marts, 14:00
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs
Gunta Saule
, 24.03.2017
lasīt vairāk
Folklora pirms 120 gadiem un tagad: aizmirsti vārdi un jaunatrastas dziesmas Komentēt

18. martā plkst. 12.00 tikšanās ar folkloras draugu kopu “Savieši” izstādē “Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā iestāde” Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Brīvības bulvārī 32.

18. marts, 12:00
Rīga, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs
Gunta Saule
, 18.03.2017
lasīt vairāk
Dūdu darbnīcas Komentēt (9)
2017.gada sākumā plānojam organizēt praktiskās apmācības, kuru laikā interesentiem būs iespēja izgatavot dūdas.
1. janvāris
Drabeši
Gunta Saule
, 01.01.2017
lasīt vairāk
Pirmo bluķi Rīgā vilks Brīvdabas muzejā Komentēt
Bluķa vakars Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā notiks 18. decembrī, no plkst. 13:00 līdz plkst. 17:00.
18. decembris, 18:00
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs
Gunta Saule
, 18.12.2016
lasīt vairāk
Aktuāli RSS
Folkloras kopējam Artim Kumsāram šovasar apritētu 75 Komentēt drukāt

Gunta Saule, LFB saziņa

Šovasar Artim Kumsāram, vienam no latviešu folkloras jaunāko laiku ciltstēviem un atjaunotājiem, latviskās dzīvesziņas kopējiem un popularizētājiem apritētu 75. Laima bija lēmusi citādi un jau gandrīz četrus gadus Artis mīt viņsaules dārzos un mūs vēro no citsaules apgaismotiem laukiem. Taču daudzas no Arta paustajām atziņām ir svarīgas joprojām. Pirms vairākiem gadiem man bija tā laime izvaicāt Arti par viņa dzīves nozīmīgākajiem un varbūt arī ikdienišķākajiem notikumiem. Vajadzēja paiet vairākiem gadiem līdz stāstījums nonāk līdz lasītājiem. Labprāt dalos Arta paustajās atziņās arī ar jums.


Artis Kumsārs (1942.g. 2.augusts - 2013.g. 14.novembris) pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ienāca Madonā un atmodināja tās muzikālo dzīvību: stiprināja mūzikas skolu, kura nes Jāņa Norviļa vārdu, dibināja ansambļus, korus, orķestrus un vēlāk arī folkloras kopas. Tagad Mūzikas skolas jaunā ēka ir pati Madonas daile.

Artis Kumsārs bija arīdzan viens no Latvijas folkloras kustības aizsācējiem un dibinājis folkloras kopu vēl pirms folkloras kustības sākuma, vēlāk izveidoja Madonas Skandiniekus un līdz ar citiem savulaik – saldajos 80-desmitajos gados – modināja dziļās zemdegās, tālos zemūdens avotos un tepat Dainu krājumos un Tautas melodiju glabātuvēs dusošo tautas spēku. Tagad Skandinieki pārtapuši par Madonas Tautas vērtes kopu Vērtumnieki, Arta lolota un audzināta izaugusi jauna, stipra un zinoša folkloras kustības paaudze, kas etnisko tradīciju godam nes tālāk un nodot citiem. Tāda tā nepārtrauktība.

Auglīga ir bijusi viņa darbība novadpētniecības grāmatu un katalogu veidošanā un sastādīšanā – citas grāmatas viņš sastādījis un sakopojis pats, citām bijis līdzstrādnieks: Madonas novada Dainas, Madonas puses kalnu, upju un ezeru nosaukumi dažādās izloksnēs, Latviešu tautas melodiju katalogs... Arī krājums, kurā iekļauts Ogres novada Dainu reģistrs. Ar nerimstošu aizrautību Artis var stāstīt par paša veidotajām grāmatām – tās cauršķirstot iespējams gūt priekšstatu par Madonas novadu un tā tradīcijām, par seno dzīvesveidu, darāmajiem darbiem, dabas ainavām.

Savā dzimtas zemē Praulienā Artis Kumsārs iestādīja ozolu svētbirzi. Tajā viņa dzimtas ļaudīm katram ir savs ozols. Viņš svētīja Jāņus savā Jāņkalniņā un arī viņa bērni ir sapratuši tautas vērtes kodolu un svaru, guvušu laukos saimniekošanas gudrību.

Dienā, kad Madonas Mūzikas skolā es tikos ar Arti Kumsāru, lija silts un viegls, tomēr pirmās rudens dvesmas pilns lietus un Madona mirdzēja pirmsrudenīgā zaļumā. Cauri pilsētai mirguļo un reizēm pati savos līkumos ieslēpjas mazā Biržupīte, kas savulaik devusi pilsētai Vārdu – ilgu laiku Madonu dēvēja par Biržiem, līdz kāds attapās, ka vienā valstī divas pilsētas ar vienādiem vārdiem ir par daudz. Tad nu Madona dabūja vārdu no ezera, kurš gozējas turpat pilsētas malā.

Mēs ar Arti runājām par folkloru, par dzīvi, par dzīves prieku, mākslu un gudrību, par dievturību un dievturības ļaudīm. Es baudīju Arta raito stāstījumu, dzirkstošo valodu un domas spirgtumu, un priecājos par viņa darbīgumu un iedvesmas pilnestību. Todien Artis stāstīja viegli un neprasījās daudz iztaujājams.

Ne visiem bērniņiem
Tēva laipa izlaipota:
Tiem laipota tēva laipa,
Kas klaus’ tēvu, māmuliņu.


~ Folklora ~

Es savulaik to folkloras kustību palaidu kā odus no maisa. Bet man pašam tautasdziesmas atnāca caur vecākiem un vecvecākiem, kā jau visiem latviešiem. Bet padomju laikā jau folkloru nemācīja. Arī augstskolās, pat konservatorijā, tā bija drīzāk tāda ķēmošanās, nevis mācīšana. Bet vēlāk es to sāku pētīt un iemācījos pašmācības ceļā.

Esmu izstrādājis vairākus tautasdziesmu katalogus un esmu sapratis, ka Kr.Barons, no viņam atsūtītajām Dainām veidodams krājumus, ir bijis ļoti tālredzīgs: katrai Dainai viņš deva cipariņu un burtu: cipariņš norādīja pagastu, no kuŗa tā ir iesūtīta un burts – cilvēku, kuŗš iesūtījis. Pēc šiem Barona šifriem es Vidzemei izveidoju katalogu, kuŗā katrs pagasts var atrast savu Baronam aizsūtīto Dainu materiālu. Un izdevu grāmatā Madonas novada dainas: tajā apkopots sešu pagastu dainu reģistrs. Līdzīgā kārtā es izveidoju katalogu visām latviešu melodijām, no visas Latvijas ar norādēm, no kurienes katra ir nākusi.

Emīļa Melngaiļa savāktais un sakopotais materiāls, Lasmaņa Latviešu tautas dejas, Jēkaba Vītoliņa kopojumi: Darba dziesmas, Kāzu dziesmas... Bērnu un Bēru dziesmas. Jaunajā grāmatā vēl klāt ir Kaŗavīru dziesmas, un Precību dziesmas. Tieši kāzu un precību dziesmas ir visvairāk. Daudz ir arī līgotnes: 1155 melodijas. Un es atradu vēl vienu klāt, tātad 1156.

Es to atradu Ērgļos. Tā ir Vestienas dziesma. Es biju salauzis kāju. Un mani turēja slimnīcā Ērgļos. Tā es tur saģipsēts lēkāju uz kruķiem un pāri ielai bija nabagmāja. Es tur biju gluži kā savējais – tur arī visi tādi nabagi, ar kūjām. Es tur aizgāju, sākām pļāpāt, viena otra tāda runātīga. Tur bija arī tāda Āboliņa Milda no Vestienas ar ļoti traģisku dzīves stāstu,– vīrs un meita viņai bija miruši, viņa palikusi viena un nonākusi nabagmājā. Ļoti gaišs cilvēks. Un viņa atcerējās vienu dziesmu. Tāda nav Vītoliņam.

Kā var noteikt, vai teicējs nav kļūdījies vai nepareizi atcerējies vai vienkārši nav tik muzikāls un dzied šķērsām?

...Ir jābūt nedaudz mūziķa pieredzei, lai saprastu, vai tā ir nemācēšana vai teicēja kļūda, kādā brīdī balss neskan, vai viņš tā ir iemācījies, vai aptuveni atceras. Un arī aptuvena atcerēšanās ir variants. Var palūgt vēlreiz nodziedāt, ja ir šaubas. E.Melngailis jau arī šo to pielaboja kā mūziķis un viņam jau dažkārt arī pārmet, ka viņš daudz ir salabojis paša pierakstītās tautas dziesmu melodijas. Bet viņam ir tik liela tautas dziesmu jušana un intuīcija, ka es gan uz Melngaili paļaujos – vairāk pat kā uz Jurjānu.

Es, piemēram, savulaik ar visu konservatorijas izglītību, respektēdams teicēju, kļūdaini pierakstīju melodiju Mazs bij’ tēva novadiņis. To man teica dzejniece Adīna Ķirškalne. Tā dziesma līdz tam nebija pazīstama un es nācu kā ar jaunu dziesmu. Un es to kļūdaini iemācīju pirmajā programmā savam ansamblim, radio ierakstīju ar kļūdu un visā Latvijā viņu tā dziedāja.

Un tikai pamazām mēs atradām to kļūdu. Pēc kādas divu gadu dziedāšanas. Bija tāda sajūta, ka kaut kas nesakrīt ar takstsmēru, Un kad es atradu Helmera Pavasara šīs melodijas apdari pēc tam, kad viņa nošu materiāli kļuva pieejami, jo viņš kā emigrants padomju laikā bija aizliegts, es ieraudzīju to kļūdu. Pēc tam pagāja laiks, kamēr folkloras kopām iemācījām dziedāt pareizi.

Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam un ir ļoti jāstudē mūzika un tradīcija, lai nekļūdītos. Savā mūžā es no jauna esmu pierakstījis kādas 20 melodijas. No vienas latgalietes. Tas bija astoņdesmitajos gados, kad es sāku ļoti dziļi darboties folklorā - tad vēl bija dzīvi tie vecie cilvēki, no kuriem varēja pierakstīt nezināmas melodijas.

Latgalē vairāk ir saglabājies. Var būt, ka tur vēl tagad var kaut ko atrast. Šeit, Vidzemē daudz ko iznīdēja kristīgā baznīca, hernhūtieši, paši latvieši - Stenders viņiem bija samācījis, ka tautasdziesmas esot blēņu dziesmas un tām ar Dievu neesot nekāda sakara. Viņi bija samācīti, ka vajag svēti dzīvot un tādas ēverģēlības, kā tautasdziesmās, svētai dzīvei neder.

Latgalē, kur darbojās katoļu mācītāji, bija citādi. Un arī tur līdz Romas pāvestam bija nonākusi vietējo mācītāju ziņa, ka zemnieki gan aiziet baznīcā svētdienās, nomaksā baznīcas nodevu, bet, kad pāriet mājās, atkal paliek pagāni. Bet pāvests bijis ļoti gudrs un atbildēja: lai viņi dara, kā viņi grib; galvenais lai viņi svētdienā ir baznīcā un nomaksā nodevas, bet pārējā laikā – lieciet viņus mierā. Gan tas iznīks. Ja jūs viņus spaidīsiet, tad viņi pretosies un par spīti saglabās, visu to. Mēs redzam, kā ir – Latgalē ir daudz kas no tradīcijas saglabājies, bet viņi ir pārliecināti katoļi. Pāvestam bija taisnība, jo viņus noturēja pie katoļu ticības un skaties, kas tagad notiek Aglonā – sabrauc vai visi latgalieši kopā, ap 100 000 cilvēku, tie nav joki. Tāpēc, ka neaiztika tautas tradīcijas un tautasdziesmas, atļāva viņām blakus pastāvēt. Un senās dziesmas arī viņi zina. Toreiz katoļi bija gudri, viņi nesataisīja ienaidniekus savos barotājos. Toreiz viņi nebija tādi sektanti, kā tagad. Viņi bija psiholoģiski gudri.

Kā tu pats nonāci folklorā?

Līdz 25-35 gadiem man ar folkloru nekāda sakara nebija. Bet uz folkloru man atvēra acis gleznotājs Kārlis Miesnieks. Es jau mācījos Konservatorijā (tagad J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) kādā trešajā kursā un biju nodibinājis kamerkori („Pelēki zirņi” – G.S.), pirmo kamerkori Latvijā, vēl pirms ''Ave sol''. Mēs dziedājām jauno, studējošo komponistu jaundarbus, viņu pirmos mēģinājumus kompozīcijā un, protams, arī klasiku. Korim jau, saprotams, vienmēr vajag kādas izdarības, - tā nu kādureiz mēs sagudrojām, lai stiprinātu kolektīva garu un draudzēšanos, aiziet pie Kārļa Miesnieka uz Atvērto durvju dienu viņa mākslinieka darbnīcā. Mēs arī aizejam un tur ir vēl kādi 50-60 apmeklētāji. Tikšanās ar Miesnieku. Tā mēs skatāmies un viņš kaut ko stāsta par savām gleznām. Un tad nu jautā savā piebaldzēna izloksnē, vai tad mēs ko dziedāšot ar’, vai tik skatīšoties. Mēs atbildam, ka vispirms skatīsimies un tad jau dziedāsim ar’. Nu un, kad gana runāts, mēs dziedam ar – kaut ko mēs uzdziedam un tad to zināmāko tautasdziesmu - Pūt, vējiņi! Viņš mūs sāka bārt, - kā mums neesot kauna viņu, vecu vīru šitā mozēt un šitādu visiem zināmu dziesmu dziedāt, viņš to jau ganos iedams dziedājis, - vai tad mēs citu neko neprotot. Kad Zinātņu Akadēmijā trīsdesmit tūkstoši meldiņu stāv apputējuši, priekš kā tad mēs bikšu dibenus tai konservatorijā deldējot, ka nevienu no tām dziesmām neceļot gaismā, priekš kā tad mēs esot. Vai tad mēs nekā cita nezinot, kā tik Pūt, vējiņi. Viņš kā mākslinieks bija plaša redzesloka cilvēks. Viņš zināja par tām 30 000 melodijām, ko mēs kā Konservatorijas studenti nezinājām. Viņš nebija mūziķis un nevarēja ar tām melodijām neko iesākt, bet viņš par tām zināja un nevarēja saprast, kāpēc mēs, kas to varam, to nedarām. Vēlāk jau mēs salabām, sadraudzējāmies un lielos draugos bijām, un pirmo folkloras programmu mēs arī uztaisījām Kārlim Miesniekam par godu ar Piebalgas dziesmām.

Tāpēc arī pēc pāris gadiem, kad es beidzu konservatoriju, es sāku kustināt to folkloras jomu. Jau kādā 1974.gadā, folkloras kustība vēl nebija sākusies, kādus astoņus gadus pirms Rīgas Skandinieku dibināšanās, es izveidoju Smiltenē folkloras kopu. Tā Smiltenes kopa bija paliela – mūzikas skolas bērni tajā dziedāja un arī Palsmanes kora dziedātāji iesaistījās un vēl citi.

Mēs sadarbojāmies ar Imantu Ziedoni un viņa Dižkoku atbrīvotāju grupu. Mums tai laikā bija izveidota Precību dziesmu programma. Māra Ķimele tai bija izveidojusi režiju un sakārtoja tās dziesmas. Tolaik es mēģināju vēl kaut ko no tautasdziesmām apdarināt, bet tā folkloriski, kādu otru balsi mēģināju pielikt klāt – visiem bija tāda doma, ka vienbalsīgi dziedāt – tas ir tā kā aplami, par daudz primitīvi un vajag taisīt kaut ko korisku. Mums sanāca kaut kas pa vidu – starp korisko un folklorisko un tomēr jau krietni vairāk vilka uz folklorisko. Mēs tās Precību dziesmas daudz izdziedājām. Imants Ziedonis ar to programmu mūs vadāja pa Latviju apkārt – kur nu mēs bijām derīgi. Arī Rakstnieku Savienībā mēs ar to uzstājāmies. Viņš aicināja arī tos Kurzemes ansambļus, tos, kas ilgi, jau no Latvijas laikiem pastāvēja. Ar Otaņķu ansambli mēs kopā uzstājāmies. Ar Rucavas ansambli – to tai laikā vadīja tāds Rukuts, kinomehāniķis ar sešu klašu izglītību, bet viņš bija iekšā tai tradīcijā, labs ansamblis tas bija. Tad arī Suitu sievas kaut kur uzradās. Viņas arī sāka stiept uz Rīgu, ar tām mēs kaut kur kopā bijām. Vienā tādā tikšanās un kopdziedāšanas reizē viņas mūs pamatīgi nomazgāja, jo mums jau nebija tādas pašsacerēšanas spējas vēl atmodušās. Vidzemē es nemācēju apdziedāšanos, bet nu – sākām apgūt arī to uz vietas sacerēšanu. Tas ir diezgan piņķerīgi, tas nav tik vienkārši. Notrāpīt uzreiz pantmērā divas rindiņas un pa tematu. Tā uzreiz – tev nav nekā, tev ir tikai pantmērs. Tekstam jābūt atbildei, tā lai sanāk saruna. Pamazām jau iemanījāmies. Bet tā kā suitienes to var, tā es šodien vēl nevaru. Visiem jau tas ir iekšā. Bet tas ir jātrenējas no vienas reizes uz otru.

Mani suitienes vienā Balticā sagrāba ... un man pat lāgā nav ko atbildēt. Viņas nodzied par mani kādus piecus pantiņus – ka Kumsāram liela bārda, - kad tagad nu nodzina, tad apjuma kūtei jumtu un vēl palika pakaišiem cik tur tās divas pūnes tās villas. Nu, šitādā garā. Man šitas ir safilmēts, - nu ko es, es varu tik smaidīt. Bet es atbildēju ar sakāmvārdiem: Labāk zem veca vīra bārdas, nekā zem jauna pātagas. Tā atbilde ir tāda, ka es nepaliku atbildi parādā. Es nenodziedāju, bet pateicu sakāmvārdā un tas publikai patika. Un nodziedāju tādu paša pierakstītu nerātno dziesmu:

Ak tu tēvs, māmuliņa,
Tēvs dīdīja māmuliņ’
No tās tēva dīdīšanas
Mātei mazi velnēniņi.

Velnēniņi maizes prasa,
Mātei brunču raustīdam’;
Tēvs sēdēja krodziņā,
Ala kanna rociņā.


Par to visiem ir lieli prieki, ka tu tādu divdomīgu dziesmu nodziedi. Tu kaut ko atbildi.

Tā ir vesela joma tautiskajā dziedāšana – apdziedāšanās. Var jau lietot pierakstītus vārdus un iemācīties, bet tad ar’ vienmēr jāatceras un jāsaprot īstajā brīdī īstos paķert no ķešas ... Mēs tā reiz samācījāmies un spēlējām Jāņos. Meņgeļos, Jurjānu muzejā. Mēs bijām mājinieki. Pie mums atbrauca ciemos Mākslas akadēmijas jauktais koris ar diriģentu Eduardu Grāvīti un viņi dziedāja Pāvula Jurjāna 16 dziesmas korim. Un mums ir 12 Ērgļu pagasta Jāņu melodijas. Viņi ir Jāņa bērni, mēs esam mājinieki. Sākumā cienāja ar sieru un kvasu. Un pēc tam apdziedāšanās. Viss tur gāja labi – divas stundas rāvām. Bet nu tagad pulkstens ir pusnakts, šiem jābrauc atpakaļ uz Rīgu, bet mēs domājām, nu ko mēs uz māju brauksim, aizbrauksim uz Brakiem, jo mēs jau zinājām, ka tur jau arī Rudenāja ar Rīgas muzejniekiem katru gadu jāņugunis dedzina Jāņkalniņā .... Ejam un sākam tūlīt ar to apdziedāšanu. Man bija kādas piecas meitenes, un puikas no vietējās proftehniskās skolas. Tie puikas gan tādi lampāni vairāk, līdzdziedātāji, bet meitenes – tās bij’ nadzīgas... Bet kā par nelaimi tur bija gadījies šitas Tilaks, kas tagad radiofonā vada tos radio tirdziņus... un, saproties, tas Tilaks tur gadās pie tiem muzejniekiem un vēl kādi trīs puiši. Un tie mums tagad pretī. Mēs bijām domājuši – aiziesim, nomazgāsim, ... paliksim uzvarētāji... bet, brālīt, Tilaks uz sacerēšanu meistars un tas mums nodeva kārtīgi pretī. Man tās mūsu spicākās meitenes, viena pieskrien - Skolotāj, ko tagad darīsim? Mums vēl tikai divi pantiņi no tiem samācītiem. - Bet šie dzied brīvi, variēdami, atbild uz mūsu pantiem. Es saku - Nu, līgstiet mieru! - ir jau tie panti, kad salīgst:

Dziesmu dziedu, kāda bija,
Ne tā manis sacerēta


Vai atkal:

Salīgstam, salīgstam,
Vai mēs kādi naidenieki...


Un tie puiši mūs uzvinnēja. Un tikai šogad Dzintars Tilaks radiofonā to stāstīja, ka Kumsārs ar savām meitenēm lielīgi atbraukuši un, ka šie sadevuši pretī - tā es tik šogad uzzināju, ka Tilaks ir bijis tas dūšīgais dziedātājs.

Kādi, folkloru izzinot, ir tavi priekšstati par to, kāda ir bijusi mūsu tauta tolaik, kad tas, ko tagad dēvējam par folkloru un tradīciju, bija ikdiena, sadzīve?

Liela taisnība ir tiem mūsu naideniekiem, vācu baroniem un mācītājiem, - viņi ir kaut kur rakstījuši, ka vienkāršā tauta savā starpā sarunājās pantmērā. Un īpaši tie, kas braukuši te cauri kā ceļotāji un krogos satikuši vietējos iedzīvotājus un pievērsuši viņiem uzmanību. Viņus pārsteidzis tas, ka vietējie sarunājas pantmērā. Un vēl pēc Otrā Pasaules kara Gaiziņkalna apkārtnē savulaik dzīvojusi tāda Holsta māte, kura arī ir runājusi tikai divrindēs. Un kādai ganei sacījusi, piemēram,

Tec, meitiņa biešu lapu,
Nes manām telītēm.


Vai atkal, kādus, kas pļavā strādājuši, aicinājusi:

Metiet mieru, metiet mieru,
Nāciet visi pusdienās.


Viņi runā prozā, it kā, bet patiesībā tautasdziesmu pantmērā. Un viņi nemaz savādāk nav mācējuši.

Kā tu nonāci Madonā? Un vai bija viegli iestrādāties tādā nozīmīgā amatā un iedzīvoties? Un kā radās doma par vietējo folkloras ansambli?

Es jau 1976.gadā biju šeit, Madonā. Kamēr iestrādājos jaunā vietā, Mūzikas skolu stiprināju pēc savas saprašanas. Tolaik man bija Imanta Kalniņa dziesmu ansamblis. Tautasdziesmas skolnieki negribēja dziedāt, it sevišķi puiši. Tautasdziesmas jau radiofonā skanēja maz, tur nebija klāt politikas. Bet tad, kādā 1980.gadā, kad mēs sākām atjaunot folkloras kustību un bija tā pretestība no valdības. Un kad sāk neļaut, - taisni tas aizliegtais auglis ir tas saldais.

Reiz CK [Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejā] sasauca folkloras ansambļu vadītājus - tas bija kāds 1984.gads – nupat folkloras kustība iet plašumā, visās malās sāk dibināties folkloras ansambļi, - tas taču kaut kā jāaptur. Sasauc mūs visus Rīgā. Un jocīgs skats - ar augstāko izglītību es viens pats. Pārējie visi, kā es saku „Rukuts ar sešām klasēm”, tās latgalietes, kuras tos Latgales sievu ansambļus vada – ar divām, varbūt četrām klasēm, - izglītības nav, profesionalitātes nav, viņas taču nevar nevienam pretī runāt. Viņai saka, - Nerunā, tu neesi skolā gājusi..., – un ko viņa var atbildēt? Viņai mute ciet. Tagad iznāk tas partijas instruktors un lasa lekcijas, un mūs strostē par misticisma kultivēšanu padomju sabiedrībā. Par vārdu Laima un Pērkons un kas nu tur ir... par gariem, veļiem kaut kādiem... Bet toreiz jau par šīm lietām tikpat kā nerunāja un nedziedāja, nemaz jau ar to mistiku tā neaizrāvās, galvenais jau bija rotaļas un rotaļdejas, lai jaunatni varētu piesaistīt. Man laikam vienā Vedību dziesmā bija –

Ai, Laima, Laima,
Cel augstu krēslu,
Liec vieglu mūžu
Dzīvojot.


Vairāk neviena vārda par Laimu, bet es jau redzu, kas viņam aiz ādas – ka jāizbeidz šitas viss, ka tas ir pretvalstiski, pretpolitiski. Visos sliktajos ideoloģijas vārdos apsaukāja mūsu kustību. Un tagad starpbrīdis. Un pēc tam vēl divas stundas... Tās visas nobijušās – viena otra Sibīrijā pabijusi... - Vai māsiņ, beidzam dzīduot, vai tad mums ar baznīcu napītīk, nadzīduosim šitās tautasdzīsmes, kad jau valdēbai napatīk ... - Nu tūlīt brauks mājās un likvidēs visu. Es saku – Paga, paga, nav ko taisnoties. – Un kā šis ienāk, tā es uzreiz saku, kas es tāds esmu un kāda ansambļa vadītājs... Un prasu, kas ir viņa tiešais priekšnieks un kāds ir viņa telefons? Šis man: - Priekš kam jums tas vajadzīgs? Un tad es sāku viņam uzbrukt un saku: „Jūs pārstāvat ļoti prestižu iestādi. Centrālkomiteju. Un, ja Jūs viņu pārstāvat, Jūs nedrīkstat viņu sakompromitēt, bet tagad jūs ar savu lekciju kompromitējat padomju varu. Jūs uzbrūkat mistikai pilnīgi aplamā veidā, jo jūs uzbrūkat arī padomju tradīcijām. Kā Jūs domājat, - Kremlī Jaungada eglītes vakarā Salatēvs un Sniegbaltīte nav mistiski tēli? Jūs gribat teikt, ka misticisma perēklis ir Kremlis, mūsu valdības vadītāji visu to tur perina? Vai Jūs gribat teikt, ka padomju kosmonauti ir pretpadomju ideoloģijas aģitatori - te Rīgas jūrmalā, kad ir svētki un Neptūns nāk no jūras ārā un kosmonauti ar Neptūnu sarunājas? kā jūs iedrošinieties apvainot mūsu kosmonautus, mūsu padomju valdību šādos pārkāpumos, ideoloģiskā diversijā? Man ir padomju augstskolas diploms. Es droši varu jūs kritizēt, jo jums tāda nav šajā specialitātē. Pirms jūs nākat publikas priekšā, būtu ar mani aprunājušies, nu labi, ja ne ar mani, bet ir jau arī profesors Oļģerts Grāvītis, ir vēl citi. Nu konsultējieties” - Šis - bāls. Palaida mūs mājās, lai braucam uz māju, pārbijies. Ne es zvanīju, nekā, bet nobiedēju viņu labi. Un par ko? Nu pareizi! Bet, ja es būtu taisnojies – jā, mēs jau tur vienu reizi tik to Laimu pieminējām un tas jau nav regulāri, tad tu uzreiz esi vainīgais. Ir momenti, ka tu nevari atgaiņāties.

Folkloras kustību dažbrīd dēvē par sektantisku. Kāpēc tavuprāt tā notiek?

Ir jau dažas sektantiskas iezīmes folkloras kustībā. Ja pārāk izceļ tikai folkloras kustību kā vienīgo latviskās kultūras formu, tad tas ir sektantisms. Arī kora kultūrā ir tādi sektanti, kas uzskata tikai sevi par pareizajiem un folkloras ansambļus par neko. Nevar tā. Visam jābūt. Un dzīve ir parādījusi, ka gan kori, gan orķestri, gan deju kolektīvi, gan folkloras ansambļi, gan simfoniskie orķestri – visi kopj latvisko kultūru, katrs savā veidā, un tur nav ko apsaukāties. Bet, ja diskriminē viens otru - ja simfoniķi pasaka, „kas jūs folkloristi, tādi pastalnieki tikai”. Vai arī - ja folkloristi runā tikai par savu galvenumu un pareizumu, tad tas gan ir sektantiski.

Būtībā jau folkloras kustība ir ļoti atvērta: tur vislielākais duraks tiek pieņemts, tajā katrs var atrast vietu, ja vēlas. Kad es nodibināju folkloras kopu, meitenes nāca un sākumā nemācēja polku dancot – leca ar abām kājām uzreiz, bet es iemācīju viņām pareizi un tagad ir folkloras ansambļu vadītājas. Folkloras kopas ir atvērtas ar to, ka tur nevajag tik spilgtus augumus, kā deju ansambļos, kur tās meitas ir tik izēvelētas, kā no žurnāla vāka. Folklorā der visi – tieši daudzveidība, tas ir tik krāsaini, kā dzīvē un katram ir sava loma – i resnam, i tievam, i garam, i īsam... Baletā tu nelēkāsi ar resnu vēderu pa skatuvi, - ja vajag raksturlomai, tev to vēderu uzpolsterē, bet kā mākslinieks tu tāds nevari būt un tevi laiž pensijā jau agros gados, tu vairs nederi skatuvei. Katrā žanrā ir kaut kas savs.

Tajos pirmsākumos jau bija visādi. Kā Stalti tika represēti... Beigu beigās, 1988.gadā, mums trijiem, Dainim Staltam, man un Liānai Osei, piešķīra kā godalgu folkloru vākt Afganistānā. Mūs vajadzēja likvidēt. Bet es jau sapratu, kas par lietu. Es teicu, ka te ir kāda kļūda, - Stalts nemāk notis rakstīt, viņš jau ir pagrīdes mākslinieks, Ose vispār notis nepazīst, viņa ir ierēdne Melngaiļa Mākslas namā, un man ir dzirde par švaku – mēs, Eiropā nedzirdam tās skaņas, ko viņi tur dzird, tur vajag aicināt turkmēņus, jo viņiem ir viena valoda, viena dzirde, Austrumu smalkumus var izjust. Mēs to nevaram. Man bija skaidrs, ka mūs tur apšaus pirmajā dienā kā bālģīmjus. Es teicu, ka tur nav jēga braukt, es nebraukšu. Mūs jau sākumā apsveica, ka Maskava mūs ir izvēlējusies. Tad, kad es atteicos, mani biedēja, ka es nevarēšot par direktoru strādāt. Bet mani tas nebiedēja: man jau bija zirgu ferma, es pratu ķēves lecināt, piecus kumeļus biju izaudzinājis, es māku potēt ābelītes un plūmes, ar zirgiem un ar dēstiem varēšu nopelnīt vairāk, nekā ar direktora darbu - ar to mani nenobaidīs. Bet patiesībā - nobijāmies jau visi. Es jau uzreiz sapratu, ka mēs jau nemaz līdz Afganistānai netiktu, mūs tepat Zilupē nošautu. Ar lielu godu pavadītu kā Afganistānas varoņus. Kultūras ministrijā tāds Lācis uzvārdā bija tas, kurš man zvanīja ..., ak, tu sesks tāds. Nezinu, vai viņš vēl ir dzīvs vai nav. Var jau saprast, ka tas bija tāds uzdevums. Tuvojās 1988.gada Baltica. To, kas tur vēlāk notika ar karogiem un visu pārējo, jau paredzēja. Tāpēc mūs jau laikus gribēja izolēt. Svarīgi ir būt klāt tur, kur izšķiŗas būt vai nebūt. Tad ir jānotur.

Kā tu nonāci līdz tam, ka jāveido grāmatas, katalogi, ka jāsakārto tās zināšanas?

Šie Dziesmu katalogi ir ļoti liela priekšrocība skolu dziedāšanas skolotājiem, jo pēc šifriem viņi viegli var atrast, kuŗā grāmatā vajadzīgās dziesmas atrodamas – dziesmu krājumi viņiem ir pieejami, bet tur dziesmas kārtotas citādi: viņiem varbūt jāizšķirsta visa grāmata, lai atrastu sava novada dziesmas. Bet tagad katalogā viņi var atrast norādi par to dziesmu, kuru viņiem vajag un meklēt pašu dziesmu grāmatā.

Madonas novada Dainu grāmatā ir sešu pagastu dainas – sakārtojums ir pēc tēmām, notikumiem – piemēram, mičošana, guldināšana, ... kā viesi pavada nakti, laika kavēkļi kāzās, kāzu beigas, atvadas, atkāzas..., pēc satura – Lazdonas dainas, Biržu dainas, Saikavas Dainas, Sarkaņu Dainas ... un pēc iesūtītājiem, - izdrukāts no Barona – cik iesūtīts un no kura pagasta. Te ir visi vainīgie ir dabūti rokā. Tagad pēc tiem iesūtītājiem mēs varam atrast savus radus.

Ir arī Ogres novada grāmata: Ogres rajona vietvārdi - Birzgale, Jumprava, Kastrāne... Ķempele... , Laubēre, Lielvārde, Madliena, Ogre, Rembate, Plātere, Tīnūži, ... Zādzene... Katra vieta ar kaut ko skan. Es taču zinu tās dziesmas vienu otru. Ogres rajona dziesmas un Sēlijas dziesmas: ar ko tās atšķiŗas no Vidzemes dziesmām un Latgales dziesmām. Grāmatā viņas visas ir viena aiz otras.

Jēkabs Vītoliņš savos Dziesmu krājumos dziesmas lika pēc intervālikas – ar tādu domu, ka jo šaurāks diapazons, jo senāka dziesma. Pirmā līgotne ir uz trim notīm. Jaunās jau ir ļoti plašā diapazonā un tām jau tā maģija varbūt arī ir drusku irdenāka. Vecajām tā ir pamatīgāka.

Dziesmām svarīga ir arī izloksne, dialekts, kādā tās dziedātas, - tas veido arī dziesmas raksturu, noskaņu, skanējumu. Bet izloksni nav tik viegli pierakstīt it īpaši, lai to varētu saprast nodziedāt tas, kuŗš to varbūt tik labi nepazīst.

Es strādāju arī pie izloksnēm, pētu arī tās. Te grāmatā ar melnu druku ir atzīmēts tas, ko tas pats Fricis Indriksons, ļoti pazīstams dainu vācējs, kurš aizsūtīja Baronam 1506 dainas, gribēdams uzrakstīt literāri pareizi, tomēr ir uzrakstījis kļūdaini - ne visu varējis nofiltrēt. Viņš kaut ko rakstīja literāri, kaut ko, nezinādams tomēr atstājis izloksnē. Tomēr ne vienmēr tautasdziesmas jādzied tai izloksnē, kā pierakstītas. Ja, piemēram, Dziesmu svētkos dzied latgaliešu tautasdziesmu, viņa pārstāv latgaliešu dziesmu, tad jā – viņu var dziedāt izloksnē, bet aizvien ir jāpiemin, kas tā par izloksni. Bet, ja viņa pārstāv Dainu kā tādu, latviešu valodu, tad tomēr jādzied literārā valodā.

Te grāmatā viss ir ļoti skaisti salikts un arī krājēji. Un vēl es te esmu ielicis arī ļoti labus attēlus no novada vēstures – te ir redzami mūsu senie pilskalni, apkārtnes soda vietas, Visagals, Karātavu kalns ... lauku darbi no pavasara līdz pavasarim, kumeļi, zirgi, ecētāji, arāji, ganu gaitas, tirgi, ceļi, mājas, koku pludināšana, dabas skati, sarmas liektie koki Gaiziņkalnā, meža darbi, malšana, ... kā pludina kokus pa Aivieksti, iet pēc sulām, kā sienu krauj, kā ved gabanas, Lieldienās šūpoles kar, līdumu līšana, Madonas senā muiža, krogi, kāzu, bēru godavārti (Kāzām goda vārtus ceļ vīra vecāki, bērēm – kaimiņi) slotu siešana, utt. Tagad nav seno amatu šai novadā. Daudz kas no grāmatā ievietotiem attēliem ir no manis paša vākuma, kaut kas no muzeja, no dažādu citu krājēju krājumiem. Ir bildes arī no mana vecātēva mājām.

Un kādi cilvēki! Attēlos redzami Jānis Krūmiņš, kuŗš vāca Dainas, stāstus un prozu. Pētersons – pirmo Dziedāšanas svētku Dikļos virsdiriģents, Avens – mans tēvs bija pie viņa mācījies - viņš ir no tās vēlākās aktieru dzimtas, Barbans – pirmais, kam radās ideja par Latvijas atbrīvošanos no Krievijas impērijas. Tās bija ar’ trakas idejas priekš tiem laikiem – viņu vēlāk nošāva. Rūdolfs Bangerskis – vēlākais Latviešu leģiona dibinātājs. Strēlnieki ierakumos Nāvessalā, Jukuma Vācieša 5.pulka orķestris Maskavā, Kremlī... citi strēlnieku pulki. Strēlnieku pulku orķestri un kori – tais attēlos ir redzams, ka, ja izņem orķestri un vīru kori ārā, pulkā paliek vairs tikai pavāri un kurpnieki. Nacionālās atbrīvošanās armija. Praulienas koris Dziesmu svētkos – jaunus tērpus jau dažu Latvijas brīvvalsts gadu laikā saaudušas. Lazdonas draudzes koris ar Haraldu Medni, kad viņš vēl ļoti jauns. Koru skatē viņš dabūja Ulmaņa balvu un Sudraba šķīvi kā godalgu ... Jaunās Latvijas pirmās spāres.

Te ir interesanta lieta no bērēm – koka zirgs. Ir tāda tradīcija, ka otrajā vai trešajā bēru dienā jaunais saimnieks brauc apraudzīt savus tīrumus. Bet ratos ir iejūgts koka zirgs – zināms, ka ar to nekur nevar pabraukt. Kad pārliecinās, ka patiešām ar to nevar braukt, meklē īstu zirgu un jūdz to ratos.

Es pats piedzīvoju savas vecāsmātes bēres. Man bija kādi astoņi vai desmit gadi. Tad arī bija danči mājās. Mani vecāki gan nedejoja, bet viņi gādāja par to, visiem būtu, ko dzert un uzkost, lai visi justos labi. Es sēdēju uz mūrīša un to visu redzēju. Otrajā dienā manu tēvu un māti kronēja par jaunajiem saimniekiem – no siena bija sapīti 2 kroņi, kuros bija sakarināti dažādi mājsaimniecības instrumenti, mātei – karotes un pavārnīcas, tēvam – zirglietas, āmuri, knīpstangas un kaut kas tamlīdzīgs. Tos lika pāri galvai un uz kakla tā kā Jāņu kroņus... Visi smējās, bet man gan likās, ka maniem vecākiem dara pāri. Un tikai tad, kad es redzēju, ka arī mani vecāki smejas, es nomierinājos. Tad arī dedzināja vecās cisas (vecos salmu gultas maisus) un eglītes un ko tur vēl ... Un tad, kad viss bija sadedzis, tad bērni pelnos varēja iet meklēt zelta naudu - lielie iemeta krievu kapeikas. Nu lustes tādas.

Un tad, kad vārīja skābos kāpostus, tas nozīmē, ka tas pēdīgais ēdiens un jābrauc mājās. Kad jūt to kāpostu smaku gaisā, tad veči jau kļūst tramīgi un kaut kā cenšas to aizkavēt, nu ... ielej ūdeni plītī un uguns apdziest. Kad nu kaut kā to uguni atkal atjauno – aiznes slapjos iekurus prom un ieliek sausu malku, uguns atkal kuras. Tad izdomā skursteni aizbāzt, - dūmu pilna istaba... atkal paiet kāds laiks. 1954.gada ziemā tas bija, kad tas viss notika.

~ Bērni un dzimta ~

Mana māte bija ticīga. Tēvs bija neticīgs, bet viņi varēja labi sadzīvot. Tas viens otru netraucēja. Mūsu dzimta ļoti turas kopā, mēs satiekamies.

Es tāpat noskatos pie saviem dēliem. Mums ir veca klēts. Es saku, uzliektam jumtu – vieglo. Bet šie – nav vērts - tur jau tās spāres beigtas, labāk vispār jaukt nost, iekonservēt tos mūrus... Sakrās naudu un tad cels jaunu māju, tad tos akmeņus varēs izmantot ... Neklausa. Man vēl bija spēks, nauda, nopirku to vieglo segumu un sāku likt jumtu. Labi, beigās pienāk palīgā. Uzliekam to jumtu Tagad neviena vārda nepīkst, ka nevajadzēja likt – jo ir, kur kaut ko nolikt. Tur stāv bišu tropi, magazīnes, vēl tur kādi materiāli. Visa klēte pielikta ar glabājamām lietām, bet kad nebūtu tā jumta... Bet tagad man ir 60 m2 telpa ar jumtu.

Vēl viens stāsts no maniem dēliem – mums ir aizaugusi teritorija ar krūmiem. Jācērt nost. Labi, puika ar mieru. Zāģi nopirku. Un šis nu zāģē, krauj kaudzēs un dedzina. Es saku,- Trakais, tur taču tik daudz malkas. Viss, kas resnāks par īkšķi, viss taču aiziet malkā, vai ne? Veselu gadu dedzināja. Nu labi, lai dedzina, man to krūmu gana. Bet šogad es smejos. Šis pagājšgad dabūja dzīvokli, bet ar malku kurināmu. Sadedzināja visus manus vecos dēļus, visas grabažas malkā. Brālīt, šogad jau no agra pavasara cērt krūmus un – nu jau, saproties, tievākus par īkšķi jau glabā. Es prasu, - kur tu šitos makšķerkātus esi savilcis? – Malciņai, malciņai... Saproti, vienu ziemu vajag pašam pakurināt, uzreiz gudrinieks ir. Nu ir malciņai visi makšķerkāti. Redzi, tur jau ir tas trakums: viņus vajag iztīrīt un dedzināt, viņus vajag izdzīt tos kārklus no tiem laukiem. Viss jau ir kārtībā. Sāk saimnieciski domāt.

Nākošais numurs - Tagad lopu laukos vairs nav, nekādus dārzus mēs nestādījām kādu laiku – es slimoju, bērni vēl bija mazi, sieva ar’ atmeta ar roku. Bet tagad zeme atpūtusies, puikas spēcīgi, man ar’ spēka pietiek, - nu iestādīs tupeņus. Laiki ar’ paliek švaki. Pirmajā gadā bez sūdiem aug labi... , bet pēc gada nekā – tupeņi kā cukurīši. – Jā, nav! Es saku – bet mēslus vajag. Jā, vajag. Bet tas sarežģīti – mēslus gan dod, bet nav ar ko atvest un tad uzreiz vajag izārdīt, un ieart. Nav ar ko atvest, nav ar ko izārdīt... Nekas nesanāk, - atbrauc traktors art, nu ko tad – dzīs prom? Stādīs tāpat. Nu jau trešais gads... Bet mums jāpļauj, - Eiropa liek pļaut un maksā par to, ka nopļauj. Eiropa jau gudrinieki - maksā, lai tu nestrādā. Lauciniekiem, ja viņš pārdod savus lopus, dod lielas pensijas, lai nekonkurē. Man arī tagad 11 ha jāapļauj. Es saku – mēs to ābeļdārzu neizsmalcināsim. Jo, kad pļauj, to zāli aizpūš pa gaisu, tā turpat sapūst un zāle ar katru gadu aug lielāka, jo viņa taču mēslo. Es saku, klausies, mēs to zāli varētu sakraut kaudzēs, sapūdēt un pēc tam likt uz tā tupeņu dārza. Uzreiz citādi augs. Es tādu vienu gabaliņu no tā tupeņu lauka šitā samēsloju pa kluso, nelieloties. Sakasīju to izmētāto zāli un sapļāvu vēl gārsas pa dārzu, tagad, saproties, – laksti zili, apakšā tupeņi tā kā kulaki. Šogad es saku – vajadzētu visu to dārzu salikt ar to kompostu. Šis smejās pa mani. Nu ko tu āksties, atkal vecajam idejas baigās sanākušas galvā. Nu neko, bet mēs sakrāvām.

Man ir ozolu svētbirzs: aplis, diezgan liels. Un ozolus es stādu visiem saviem bērniem, vecākiem, vecvecākiem, ... vedeklām un znotiem ... Es tagad stādu to svētbirzi. Visi manējie smejas. Sieva arī mirkšķina uz kristīgo pusi. Nu lai, viņi domā. Mums tur ir arī Jāņu svinēšanas vieta. 15 gadus es esmu vilcis to mucu augšā. Es saku dēlam – viņš tagad ir saimnieks, - Nu tev jāvelk, es esmu par švaku. Nu šis, labi. Asinīs ir visa tā lieta – jau no bērna kājas ir visur piedalījies. Ar lielu apzinīgumu taisa to mucu un viss ir kārtībā. Un viņam draugi ar atbrauc. Brauc pie viņiem Jāņus svinēt. Tā svētbirzs turpat blakus. Viņš izpļāva. Ved to savu draugu ar viņa sievu uz to birzi un rāda un stāsta – kur viņa ozols, kur māsas, kur pusbrāļa ozols ...- man ir seši bērni no trim pērkļiem un mēs jau visi draudzīgi dzīvojam. Re, es skatos, viņam jau tā birzs kaut ko nozīmē. Vajag ievadīt, vajag to pirmo grūdienu, vajag iemācīt, ka zāle der mēslojumam, krūmi malkai un visu pārējo, kas tas senču pienākums, ja tu pats vairs nevari.

Man bija pieci zirgi, viņiem vajadzēja sienu un es sakrāvu 100 zārdu - pa nakti krāvu āboliņu, lai lapiņas nenobirst. Bērni man tad nesa ēdienu uz tīrumu no mājas kādi divi kilometri. Man tā zeme tāda izstiepta. Man tur ir viss kaut kas – pļavas, purvi, meži, visādas šķirnes zeme. Savās pļavās siena tiem lopiem nepietika, vajadzēja pļaut kaimiņa pļavās. Kad biju pavisam piekusis, atlaidos turpat uz vāla, pasnaudu kādas 15 minūtes... skaisti Mēness spīd, stirnu buki staigā. Dēls sūdus mēza kūtī ar lielu prieku, nekautrējās no melniem darbiem. Tagad ir kinooperators Valmieras TV. Bet tā ir - tev ir jāieved, jāierāda, lai viņš apjēdz, ka tev ir taisnība. Un kuŗam vecam nav taisnība – viņš zina, viņam ir piedzīvojumi.

Komentāri
Pašlaik nav neviena komentāra!
Mans komentārs
Vārds:
Epasts:
WWW:
Komentārs:
 
atcerēties mani
VILKU MĒNESIS

Baltu puķu ceriņš auga
Bāleliņa pagalmâ.
Tur saulite miglu meta,
Vaj bij ziema, vaj vasara.

>>><><<< 

Latvijas Mūzikas informācijas centrs ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu jau DIVPADSMITO!!! reizi organizē stendu pasaules mūzikas gadatirgū WOMEX, kas notiks no 25. līdz 29. oktobrim notiks Polijā – Katovicē. Arī šogad Latvijas folkloras kustības dalībnieki ir aicināti pārstāvēt savu organizāciju vai mūziķu apvienību (vai arī piedalīties individuāli) šajā tradicionālās un pasaules mūzikas forumā, strādājot Latvijas stendā. Pilnu gadatirgus pasākumu programmu un detalizētu informāciju varat aplūkot šeit: https://www.womex.com/

Sīkāka informācija par līdzdalību Latvijas stendā - LMIC