Droši vien daudzi baltu senās dzīvesziņas piekritēji, atbalstītāji un kopēji šovakar, 20. janvārī, veroties sārtajā saulrietā, jau zināja un domāja par to, ka saulainā, bet nežēlīgi saltā ziemas diena ir paņēmusi sev līdzi lielu Cilvēku: Šīssaules ceļš ir noslēdzies Viņsaules ceļš aizsācies Lietuvas krīvam Jonam Jauņum Trinkūnam.


Jonas!
Tu turējies cieši pie savas zemes, 
Pie savas tautas, dziesmas un valodas,
Līdz sāpēm cieši;
Tu biji stiprs un vieds atbalsts un padomdevējs...
... un nu tu esi prom -
Citā zemē, citā Saulē, 
Tur citāda, mums nezināma saule spīd.
Tava sirds vairs nepukst te,
Tava elpa stājusies,
Tava balss skanēs vien atmiņās.
Un tevis dotie padomi atmiņās nāks līdzēt ikdienu un svētkus ritināt ...
... un tomēr - nekur prom no mūsu sirdīm jau tu neesi vis...

Lai gaiši, Tev, Jonas Viņsaulē!

Lietuvas etnokultūras kustības aizsācējs, etnologs, folklorists, reliģijas pētnieks, izcilais baltu ticības kopējs, Lietuvas Romuvas krīvsJons Jauņus Trinkūns (1939.–2014.) šai saulē ir nodzīvojis 75 raženus mūža gadus.

Jaunībā, Viļņas universitātē studējot filoloģiju, ieinteresējies par Indijas kultūru un nodibinājis Indijas draugu biedrību, viņš vēdiskajā tradīcijā radis pamudinājumu meklēt lietuviešu tautas garīgās saknes.

1967.gadā Trinkūns kopā ar domubiedriem Lietuvas senās galvaspilsētas Ķernaves pilskalnā atsāka vasaras saulgriežu - Rasas svētku - svinēšanu. Uz pirmajiem Rasas svētkiem tur sapulcējās aptuveni simts svinētāji. Apjaušot, ka saulgriežu svinībām ir daudz dziļāka jēga, kas neaprobežojas ar alus dzeršanu un ugunskuru kurināšanu, viņi izpētīja vēsturiskos un etnogrāfiskos materiālus, lai izkoptu jēgpilnākas Rasas svētku tradīcijas un pamudinātu saulgriežu svinētājus nepalikt malā kā pasīviem vērotājiem, bet pašiem iesaistīties visās svētku norisēs.

Ar katru gadu svinētāju skaits auga, un, kad trīs gadus vēlāk padomju drošības dienesti aizliedza pulcēšanos Ķernavē, jaunieši jau bija sākuši slepus svinēt vasaras saulgriežus dažādās Lietuvas vietās. Daudzi toreizējie divdesmitgadnieki, tagad jau sirmām galvām, atceras šo svētku īpašo noskaņu, apjausmu, ka Rasas svētki patiesībā aizsākuši lietuviešu garīgās atmodas kustību.

Šo svētku atjaunošana, kā savulaik atzinis pats Trinkūns, pamudinājusi meklēt arī citu gadskārtu svētku saknes un atjaunot daudzas senās tradīcijas. Folkloras ekspedīcijās un pārgājienos uz Lietuvas ciemiem tolaik devās simtiem studentu, pierakstot dzīvās tautas kultūras liecības - tautasdziesmas un ieražas - un modinot lietuviešu sirdis no padomju laiku letarģiskā miega.

Taču padomju varai interese par tautas folkloru šķita nevēlama, un Rasas svētku rīkotāji tika vajāti kā tautas ienaidnieki. 1973.gadā Trinkūns "par politisku darbību" tika atlaists no Viļņas universitātes, kur bija strādājis par Filoloģijas fakultātes filoloģijas katedras pasniedzēju. Līdz pat 1988.gadam viņam bija aizliegts nodarboties ar jebkādu pētniecisko darbību un strādāt savā specialitātē.

Šos gandrīz divus gadu desmitus Trinkūns veltīja lietuviešu tautas dzīvo tradīciju pētīšanai, ceļodams no ciema uz ciemu, palīdzēdams ļaudīm darbos, klausīdamies viņu dziesmās un stāstos. Šie gadi viņam deva unikālu pieredzi, palīdzot izprast baltu dzīvesziņu un pasaules uzskatu.

Sākoties Lietuvas atmodas kustībai - Sajūdim, Trinkūns atgriezās darbā universitātē. Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas viņš trīs gadus vadīja Lietuvas Kultūras ministrijas Etniskās kultūras nodaļu, kurai jāpateicas par to, ka etnokultūras izpētei un izglītībai Lietuvā tika pievērsta liela uzmanība.

1992.gadā Trinkūns kopā ar domubiedriem reģistrēja seno baltu ticības kopienu, kas šobrīd pazīstama kā Lietuvas Romuva. 1998.gadā Viļņā sarīkotajā Pasaules etnisko reliģiju kongresā (WCER) viņš tika ievēlēts par šīs organizācijas vadītāju, bet 2002.gadā iesvētīts par Romuvas krīvu. Visus šos gadus viņš kopā ar dzīvesbiedri Iniju aktīvi turpinājis tautas tradīciju un senās baltu ticības kopšanu, pulcinot ap sevi daudzus jo daudzus sekotājus.

Jons Trinkūns godalgots ar Ģedimina ordeņa Bruņinieka krustu un Lietuvas nacionālās atmodas darbinieka, par Tautas patriarhu dēvētā folklorista Jona Basanaviča prēmiju. Tomēr, kā savulaik rakstījis lietuviešu filozofs, 1990.gada 11.marta Neatkarības akta parakstītājs Romualds Ozols, Jona Trinkūna milzīgais devums pielīdzināms kultūras varoņdarbam, kas vēl nav pienācīgi novērtēts.

Laikā no 1939. gada 28. februāra, kad Klaipēdā aizsācies viņa dzīves ceļš, līdz šai skumju dienai ir paveikts bezgala daudz, un par to vēl pastāstīsim tuvākajās dienās. Ar šo tikai pavēstām skumjo ziņu visiem, kas saistīti ar Rasas svētku gaišajām gunīm Kernavē jau tālajā 1967. gadā, pēc tam – ar Ramuvas kustību, rituālās folklora kopu Kūlgrindu, Etniskās kultūras biedrību, Mazās Lietuvas klubu “Prūsa” Lietuvas un baltu reliģijas kopienu Romuva, un vēl... un vēl... ar baltu etnokultūru un baltu reliģiju kopumā... jo visi šie jēdzieni nav iedomājami bez Jona Trinkūna. Daudziem no mums ar viņu saistās jaunības atmiņas, pirmā uzdrīkstēšanās pateikt “mēs esam balti, mums ir sava ticība un kultūra”, neskaitāmas dienas, vakara, nakšu un rītu sarunas pie ugunskura, pie aukura; apbrīns, ko izjutām, neskaitāmās etnokultūras un seno reliģiju konferencēs sastopot sirmo vīru ar stalto stāju, vareno gara spēku un stingro nostāju baltu reliģijas jautājumos...

Tāpēc aicinām visus, kuri tieši vai netieši pazinuši Jonu Trinkūnu un apzinās sevi esam vienā domubiedru pulkā ar viņu, kā arī visus, kuru sevi apzinās baltus esam, šajos saltajos ziemas vakaros vismaz domās pabūt pie kopīga aukura, atcerēties bijušo, padarīto un domāt par to, kā  varam turpināt krīva Jona Trinkūna dižos darbus.

Atvadīties no Jona Trinkūna varēs, sākot no trešdienas (22. janvāra) Vilņā, Lietuviešu tautas kultūras centrā (B. Radvilaitės g. 8).

Aizgājēju guldīt Zemes klēpī paredzēts ceturtdien, 23. janvārī Rokantišķu kapos (Rokantiškių kapinėse) – laiks tiks precizēts.

Tuvinieki lūdz, atvadoties no aizgājēja, nenest ziedus un vainagus: vislabāk paust savu cieņu aizgājējam varēsim ar sveces liesmu un ziedojumu Romuvas svētnīcas būvei.

Jonas ģimenei, tuviniekiem, draugiem, skolniekiem, atbalstītājiem, domubiedriem vissirsnīgākā un dziļākā līdzjūtība no brāļiem latviešiem. Jūsu bēdās esam kopā ar jums sirdīs un domās, siltajās sveču liesmās un stiprajās dziesmās! 
 

Ziņu tulkoja un sagatavoja un Līga Latiševa, Linda Lemhena un Gunta Saule