Aktuāli RSS
Muzikologan Arnoldam Klotiņam - 80 Komentēt drukāt

Asnates Rancānes intervija ar muzikologu Arnoldu Klotiņu par folkloras kustību Latvijā

Asnate Rancāne:
1970to gadu otrā puse varētu būt laiks, ar kuru ir saistīts folkloras kustības sākums. Kas jūsuprāt bija šī fenomena iniciators? 

Arnolds Klotiņš: No vienas puses šis fenomens sākās kā pretestība pret kaut ko. No otras puses, mēs redzējām, ka pasaulē notiek folkloras festivāli, kuros piedalās pat tā saucamie autentiskie ansambļi. Arī Igaunijā folkloras kustība jau bija sākusies.

 

Tā pretestība bija tāda – Marksisma ideoloģija vēsta, ka folklora ir darba tautas māksla, tā nav kaitīga, tikai nevajag būt nacionālistiem. Latvijā folklora bija padarīta par pašdarbības mākslu, kur tautas deju ansambļu vadītāji veidoja horeogrāfijas. Tā bija tāda profesionālo amatieru māksla. Vadītāji bija profesionāļi. Kultūras ministrija skubināja, ka lēcieniem vajag būt augstākiem, dejot vajag brašāk. Mēs esam padomju tauta! Mums jārāda, kā tauta dzīvo. Tautas deju ansambļiem jeb folkloras ansambļiem, jeb tautas mākslas ansambļiem, kā viņus mēdza saukt, piesaistīja horeogrāfus. Bija pat tādi deju ansambļi, kur dejas pārvērtās par skatuves rakstura dejām. Daži ansambļi skaitījās kā tautas mākslas ansambļi, bet tai pat laikā viņi dejoja izrādēs deju uzvedumus. Tas viss bija liela folkloras noplicināšana. Vajag būt optimistiem, dejot lieliem lēciem, veidot oriģinālas horeogrāfijas. Folklora īstenībā jau nav tikai māksla, tā ir dzīves sastāvdaļa. Ja mākslā galvenais ir estētiskā funkcija, tad folkloras funkcijas ir daudz savādākas. Ja noklausās kādas īstas lauku teicējas dziedājumu vai autentiskā ansambļu ieražu dziedājumu, tad tur izpaužas cilvēks ne tikai estētiskā plāksnē, bet kā personība ar visu pasaules skatījumu, morāli, vērtībām.

Turklāt visus pēckara gadus Zinātņu akademijā darbojās Etnogrāfijas institūts. Katru gadu tika rīkotas folkloras ekspedīcijas. Katrā Latvijas apriņķī tika rīkotas folkloras ekspedīciju noslēguma sesijas. Tā bija vienīgā vieta, kur varēja dzirdēt tautas dziedātājus publiski. 25. ekspedīcijas gadā Zinātņu akadēmija sarīkoja koncertu arī Rīgā, nezinādami, kāds būs rezultāts. Man bija tas gods uzstāties ar kaujiniecisku referātu par folkloru, pastāstīt, kāda tā ir citur pasaulē. Koncerts notika Dailes teātrī. Šajā koncertā paziņoja, ka turpmāk folkloras ekspidīcijas vairs nenotiks, jo folklora ir beigusies un nav ko vairs pierakstīt. Šis herostrātiskais paziņojums izsauca ārkārtīgu reakciju...

AR: Kāda loma folkloras kustībai bija dziesmotajā revolūcijā? 

AK: Folkloras kustība bija alternatīvs kultūras piedāvājums. Tā nebija liekulīga folklora, kur tika tēlots, cik dzīve ir skaista. Cilvēki centās izpausties patiesi savā būtībā. Paust, ko viņi jūt, ko viņi domā. Valdošais režīms to uztvērta kā bīstamu parādību. Tāpēc folkloras ansambļi dziesmotās revolūcijas laikā tika uztverti kā alternatīva, citas dzīves attieksmes piedāvājums. Kā mēs zinām, folkloras būtība ir dziedāt un runāt par to, kas notiek apkārt. Un daži folkloras ansambļi to centās realizēt. (Rakstnieki jauno folkloru uztvēra daudz labvēlīgāk, nekā mūziķi.) 

Reiz Latvijas Universitātes aulā norisinājās folkloras koncerts. Vienai folkloras ansambļa dalībniecei bija piedzimis bērniņš un uz skatuves notika īsta pādes dīdīšana. Pēc koncerta tika saņemta kritika, ka bērnam taču varēja putekļi kaitēt un citi pārmetumi. 

Pirmā folkloras festivāla Baltica atklāšanas laikā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas folkloras ansambļu pārstāvji zem apģērba bija ienesuši nacionālos karogus. Dainis Stalts izvilka Latvijas karogu no azotes, piestiprināja pie kāta un sāka vicināt. Tas tika pacelts arī prezidenta pilī uz neilgu laiku.

AR: Kas tieši radīja jūsu interesi pievērsties folkloras kustībai? Kāpēc tik ļoti sekojāt līdzi visiem folkloras pasākumiem?

AK: Nu, mani ļoti uzrunāja Skandinieki, jo es ātri sapratu, ka tā ir alternatīva attieksme. Es jau biju par to daudz domājis. Biju ļoti aizrāvies arī ar moderno mūziku un tās analīzi. Kad es beidzu konservatoriju, man bija politiska rakstura nepatikšanas, mani izgāza diplomdarba aizstāvēšanā un nelaida aspirantūrā. Pats aizbraucu uz Maskavu, atradu aspirantūru, kurā iestāties. Tur satiku cilvēkus, kas ļoti bija iedziļinājušies folklorā.

Vienreiz mani drošības komiteja uzaicināja uz pārrunām. Sāka mani izprašņāt par ārzemju latviešiem. Viņi gribēja uzzināt, kad tur notikšot kāds latviešu jaunatnes kongress. Es teicu, ka es nesniedzu tādas ziņas, par kurām es nezinu, kā tās tiks izmantotas. Viņi mani ilgi centās pierunāt un teica: „Ja jūs mums palīdzēsiet, tad Skandinieki varēs braukt uz ārzemēm”.

Sapratu, ka folkloras kustībai ir vajadzīga kāda teorētiska palīdzība.

AR: Jūs bijāt aizbraucis uz EBU (Europe Bordcast Union) konferenci, kura notika par godu tradicionālās dziedāšanas metodikai. Atbraucis uz Latviju, pasniedzāt publisku lekciju folkloristiem mūzikas konservatorijā. Kādi vēl bija jūsu zināšanu avoti, ar kuriem vēlāk dalījāties?

AK: Galvenokārt tā bija literatūra. Jau iepriekš minēju cilvēku grupu Maskavā, kas bija opozīcijā oficiālajai kultūras politikai. Kontaktējoties ar viņiem, uzzināju arī par jaunāko literatūru, kas iznāca Maskavā. Vēl bija šādi tādi ārzemju žurnāli, kuros tika publicēti Mirča Eliades raksti. Lasīju arī literatūru par mitoloģiju.

AR: Jūs bijāt pirmais muzikologs, cilvēks no zinātniskajām aprindām, kurš atļāvās pateikt, ka folklora ir svarīga. Kas Jums šķiet folkloras lielākā vērtība?

AK: Tas ir tas, ar ko folklora ir pārāka par mākslu. Ģimenes ieražas... galvenais, tapšanas mīts tiek atkārtots dažādās ieražās, gadskārtās gadu no gada. Ģimenes ieražas taču nav tas pats, kas koncertzālē klausīties, piemēram, kādu Skrjabina prelūdiju. Tas nenotiek didaktiski, bet ar ieražu mēs iemācām nākošajām paaudzēm atbildību pret ģimeni. Gadskārtu ieražās cilvēks iekļaujas dabas ciklā. Šajā ziņā folklora ir pārāka par mākslu. Profesionālajā mākslā pati galvenā ir estētiskā funkcija. Folklorā šis izsmalcinātais estētiskais apsekts nav tik svarīgs.

Folklorai ir arī komunikatīvā funkcija. Tā iemāca kopienai, saimei būt kopā. Akadēmiskajā mūzikā mākslinieks un klausītājs ir tālu viens no otra. Bet folkloras ansambļi mēģina nojaukt barjeras starp izpildītāju un klausītāju. Atceros, 1981.gadā, kad notika pirmais festivāls Baltica, bija diezgan asas sadursmes starp folkloras ansambļiem un Tautas mākslas centru. Notika strīdi par to, vai tas būs tautas deju festivāls ar sintētiskām bizēm. Jo folkloras ansambļos jau nešķiro, vai īsi mati vai blondi, vai brūni. Sadursmes bija tik asas, ka pat Anatolijs Gorbunovs [Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs] sasauca sanāksmi, kur pacēlās jautājums, kāpēc folkloras ansambļi iet publikā, publika stāv apkārt, kāpēc viņi iet aplī, nevis rindā, ar skatu pret publiku? Tad es teicu: „Kā? Aplis – tā taču ir senā grieķu horeja! Tā taču ir svētīta tradīcija tautas mākslā!” – „Nu ja jau grieķi, tad jau jā...”

AR: Spriežot pēc Jūsu sacītā, folklora Jūs uzrunāja ne tikai profesionālā, bet arī personiskā līmenī. Kāpēc jūs neiesaistījāties nevienā folkloras kopā jeb ansamblī?

AK: Tajā laikā biju ļoti aizņemts. Es esmu profesionāls muzikologs, man bija citi pienākumi.

AR: Pirmajā Baltikas bukletā ir Jūsu raksts par folkloru un tās klasifikāciju. Tas bija ļoti pamācošs un daudzi folkloristi to lasīja, lai izglītotos. Kā Jūs vērtējat folkloristu izaugsmi? Varbūt varat salīdzināt ar lietuviešiem...

AK: Lietuvā tas bija masveidīgāk. Bet Lietuvā izpratne par folkloru bija savādāka. Tur tik ļoti nebija izplatīta autentiskuma ideja. Nebija populāri paust ideju, ka folklorai nav sakara ar parastu pašdarbības mākslu, kā pie mums. Īstenībā festivāla Baltica izveidošanās bija PSRS iniciatīva. PSRS bija CIOFF (International Council of Organizations of Folklore Festivals) biedrs, dažādi kolektīvi no Krievijas piedalījās CIOFF festivālos, bet pašā Padomju Savienībā nekas netika rīkots. No CIOFF puses bija prasība rīkot festivālu. Padomju Savienība uzskatīja, ka Baltijas zemes ir tās, kurās varētu rīkot festivālu. Tā radās Baltica. Lietuvā pārsvarā bija tautas deju ansambļi, tie arī piedalījās festivālā. Mums tas bija savādāk.

Skandiniekiem bija sakars ar Igauņiem. Igaunijā bija ansamblis Leegajus, no kuriem varēja ņemt piemēru. Igauņu komponists Tormis [Veljo Tormis] uzskatīja, ka folkloru nevajag apdarināt pēc tautas mākslas principiem, pretēji Cimzem.

Arī mūsu Jurjāns [Andrejs Jurjāns] norādīja, ka tautas dziesmas jādzied bez apdarēm.

Daudzas latviešu folkloras kopas ņēma paraugu no Skandiniekiem. Ļoti tika izceltas lauku teicējas. Viņas filmēja un no viņām mācījās.

AR: Vai Jūs piedalījāties folkloras kopu vērtēšanā, skatēs?

AK: Laikam, šad un tad. Pirmajā Baltica festivālā Latvijā, kad Jurjānam bija 125 gadi, piedalījos ar Liānu Osi folkloras ansambļu atlasē. Man bija uzdevums uzaicināt Gudenieku sievas. Es toreiz no Ventspils braucu uz Gudeniekiem ar velosipēdu. Bija svētdienas vakars, viņiem bija viesības.

Ziniet, kā kurzemnieki, viņi jau ar svešiem cilvēkiem daudz nerunā. Rozālija [Gudenieku etnogrāfiskā ansambļa vadītāja], tagad jau nelaiķe, teica: „Nekas, pakavējaties, pakavējaties...”. Tā es visu dienu gaidīju. Kad vakarā viesi jau izklīda, es izstāstīju savu lietu. Pēc tam sienaugšā uzklāja man gultu, un viss bija kārtībā.

AS: Es nezinu, cik ļoti Jūs esat iedziļinājies mūsdienu situācijā, bet varbūt Jūs varat dot kādu vērtējumu, kā folkloras kopas ir augušas?

AK: Es domāju, ka varbūt tas skan ķecerīgi, bet katrs laikmets no folkloras ņem to, kas tam ir vajadzīgs. Tad, kad zuda tas galvenais ienaidnieks, Padomju folkloras izskaistināšanas mānija, tad jau, protams, folkloras ansambļi kļuva daudz individuālāki. Katrs mēģināja izpausties savādāk. Nebija vairs vienojošā faktora. Bet tad parādījās cits aspekts – bija liela rokmūzikas ietekme. Tas atstāja iespaidu uz folkloras kustību, piemēram, Ilgas Reiznieces grupa jau toreiz nevalkāja greznos tautas tērpus. Tā pat kā hipiji, viņi uzstājās pelēkos viduslaiku tērpos. Jau pats subkultūras princips bija kopīgs folkloras kustībai un 60to gadu kreisajiem jeb hipijiem.

Atjaunojoties neatkarībai, bija divas iespējas. Vieni netiecās pēc folkloras tīrības, viņi piesavināja arī kaut ko no pilsētas folkloras. Dančus spēlēja savādāk, vairāk bungas... Paņēma vairāk no rokmūzikas. Bet tie, kas bija izglītotie, tie bija cits spārns. Tiekšanās pēc autentiskā nonāca izsmalcināto ansambļu rokās, jo tur jau vajadzēja mācīties. Protams, bija plaša arī viduszona.

Tagad ir liels pasaules mūzikas iespaids. Bet es jau neesmu ļoti kritisks pret to. Var jau būt dažādi. Jebkurā mākslinieciskā kultūras darbībā nav slikti atskatīties uz to, kā bija...

AR: Dainis Stalts, viens no folkloras kustības aizsācējiem, šobrīd cīnās par savu dzīvību un veselību. Vai Jūs varat kaut ko pateikt par viņa devumu, nozīmi folkloras kustībā?

AK: Dainim Staltam bija tas, kas tādos revolucionāros brīžos ir nepieciešams. Viņam bija zirga spēks, un viņš deva zirga spērienus. Viņš šo to pārspīlēja, bet viņš bija ārkārtīgi drošs, pašpārliecināts, dažkārt pārgalvīgs, bet tas bija nepieciešams. Tas bija pats galvenais! Viņā absolūti nebija nekādas latviskās pazemības vai kautrības. Nebija kompleksi par nacionālo kultūru. Viņš uzsvēra, ka latviešu folkloras mantojums ir unikāls. Dainis arī orientējās uz Ziemeļu tautām. Viņam radiofonā bija speciāli raidījumi par tautām ap Baltijas jūru. Raidījums bija ne tikai par folkloru, bet arī par dzīvesveidu.

Es nezinu, kā var svaru kausos izsvērt Helmī un Daiņa lomu Skandiniekos, bet Skandinieki nu bija ārkārtīgi vērtīgs ansamblis. Tas spars pie mums tajos laikos bija ļoti apbrīnojams. Atceros, vēl Kalsmanis institūtā teica: „Nu ko viņi tik skaļi dzied, vajag taču maigi, klusītiņām...” Skandinieki arī paši centās tā dzīvot un izturēties. Es nezinu, kā mājās, bet arī sabiedrībā viņi izturējās kā folkloras cilvēki, nevis kā dzīvi magnetofoni. Viņos tas bija iekšā. Viņi nebija folkloras tēli. Viņi ar savu attieksmi pauda dzīves attieksmi, morāli. Tas viss no viņiem staroja.

AR: Jūs apmeklējāt visus folkloras pasākumus, bijāt ļoti iedziļinājies tajā. Bet vienā brīdī jūs attālinājāties no tā. Kāpēc?

AK: Nu manī nekāda tāda renegātisma pret to kustību nav bijis, nē. Es par savu galveno misiju uzskatīju palīdzēt folkloras kustībai teorētiskā ziņā, apkarojot marksisma kritiku. Es jau nebiju dalībnieks, tāpēc uzskatīju savu misiju par paveiktu. Sāku strādāt arī par Radio direktoru, tas bija ļoti grūts un aizņemts laiks. Bet interese par folkloru nekad nav zudusi.

AR: Jums ir grāmata „Mūzika un idejas”, kurā ir nodaļa „Daži mitoloģiskās poētikas aspekti”. Jūs esat viens no retajiem muzikologiem, kurš ir iedziļinājies arī mitoloģiskajā un simboliskajā plāksnē. Kāpēc Jums tas šķiet svarīgi?

AK: Labs mākslas darbs nav alegorija, kas visu parāda ar pirkstu, bet gan simbols. Simboliem nozīmju ir ļoti daudz. Alegorijas ir viennozīmīgas, kā ceļa zīmes. Bet mākslas darbā nozīmes skrien it kā plašā vēdeklī. Juteklīgās nozīmes skrien uz leju, garīgās – uz augšu. Bet viņas slāņojās daudz līmeņos. Simbolā var ielikt iekšā ļoti daudz. Tas ir atkarīgs no cilvēka pieredzes, ko viņš no tā uztver. Tāpēc par simboliem vienmēr ir mākslā jārunā. Bija vēl tāda lieta, ka pret mitoloģiju Padomju zinātne izturējās ārkārtīgi rezervēti, tā pat kā pret psiholoģiju. Bija laiks 60to gadu otrajā pusē, kad mākslā pēc modernisma drudža sākās senās mūzikas dievināšanas laikmets. Komponisti sāka rakņāties arhaiskās mūzikas slāņos, piemēram, Dambis, Tormis un citi. Sāka meklēt senās mākslinieciskās izpausmes formas, piemēram, senā intonēšana. Lietuviešiem ir oratorija „Pēdējās pagānu ieražas”, kur uz skatuves tika uzvests pagānu rituāls. Stabilās vērtības, kas ir cilvēku eksistences pamatā, ir meklējamas senajā mākslā. Ir viens teiciens: „Ja gribat labāko zinātnē, tad meklējiet jaunāko. Ja gribat labāko mākslā, tad meklējiet vecāko.” Tas varbūt ir pārspīlējums, bet tomēr...

Un senā māksla bija ļoti mitoloģiska. Tapēc jautājums par mitoloģiju un mākslu uzpeldēja pats no sevis. Tad nu arī es kaut ko mēģināju par to rakstīt.
Vēl gribu piebilst, ka Padomju laikā tika uzskatīts, ka senākās ir darba dziesmas, bet īstenībā senākās darba dziesmas ir mitoloģiskās dziesmas.

AR: Jūs kā teorētiķis ļoti daudz devāt un palīdzējāt folkloristiem kustības sākuma posmā. Kā jūs redzat šīs teorētiķu un praktiķu sadarbības izpausmes un rezultātus mūsdienās? Vai teorētiķi palīdz praktiķiem?

AK: Es neesmu veicis pētījumus un neesmu arī ļoti cītīgi sekojis līdzi tagad, bet es domāju, ka kaut kāds labums ir no tā, ka mūzikas akadēmijā tagad ir etnomuzikoloģijas programma. Protams, ka folkloras krātuve nevar aptvert visu, kas notiek. Tur ir arī zināma tendence, kas ir raksturīga mūsdienu kultūras teorijā. Tā ir meklēšana apgāzt to, kā ir bijis agrāk. Dace Bula raksta: „Notiek folkloras nacionalizācija”. Viņa pauž uzskatu, ka ir tikai Nīcas vai Kolkas tautas dziesmas, nav latviešu tautas dziesmas. Bet tad es saku: „Mīļie, cilvēki... tādā gadījumā Kolkā arī nerunā latviešu valodā.” Pie tam, jo lielāks folkloras faktu korpuss sakrājas, jo skaidrāk kļūst redzams, ka visā Latvijas teritorijā un pat ārpus Latvijas teritorijas ir novērojamas folkloras pazīmes, kas raksturīgas tikai šajā teritorijā. Ne visas, protams. Ir tādas izpausmes, kas ir kopīgas ar Poļesju vai Balkāniem, bet ir tādas, kas raksturīgas tikai šeit. Daudziem liekas: „Ah, es tagad dekonstruēšu...”. Bet mūzikas akadēmijā šo tendenci es neesmu novērojis. Tas ir tāpat kā Raiņa jubilejā rādīt Raini peldbiksēs. Mēģinājums radīt sensāciju.

AR: Latvijā ir ansambļi, sevišķi laukos, kas varbūt ir diezgan tālu no autentiskā izpildījuma. Kāda ir Jūsu vīzija, kā etnomuzikologi varētu palīdzēt folkloristiem, praktiķiem?

AK: Nu tur jau Andris Kapusts ir rīkojis dažādus kursus pa visu Latviju folkloras kopu vadītājiem. Es domāju, tas ir vienīgais ceļš. Bet nu par to arī sevišķi nevajag satraukties, jo viens studentu ansamblis var kaut ko ļoti autentiski nodziedāt, bet, ja lauku cilvēks to dara savdāk, bet ar sirdi, tad nevajag to uzskatīt par kādu ķecerību. 

Komentāri
Pievienoja: Ilmārs @ 10.04.2014. 15:43
Paldies abiem par interesanto interviju! Un īpašs paldies Arnoldam Klotiņam par ilgstošo atbalstu folkloristiem!
Pievienoja: Jana @ 11.04.2014. 15:07
Tekstā ieviesusies kļūda - pirmais festivāls Baltica notika 1987.g
Pievienoja: Valdis @ 24.04.2014. 17:25
Minētais Kalsmanis droši vien ir domāts Hausmanis. Un tāpat nevis Europe Bordcast Union, bet European Broadcasting Union.
Pievienoja: Patrickron @ 10.08.2020. 20:39
LAIPNI LŪDZAM: AIZDEVUMS STARP INDIVIDUĀLIEM TIEŠSAISTĒ, BEZ MAKSAS LĪDZDALĪGI DINAMISKU KOMANDU

Vai jūs meklējat aizdevumu, lai atdzīvinātu savas aktivitātes vai nu projekta pabeigšanai, vai arī jums ir nepieciešama nauda citu iemeslu
dēļ?

Bažu iemeslu dēļ, pat ja esat iestrēdzis savā valstī un nevarat piekļūt finansējumam, lūdzu, sazinieties ar šo e-pastu:


uzzināt par bezprocentu aizdevuma un finansēšanas nosacījumiem un atvadīties no savām finansiālajām problēmām.

Lūdzu, ņemiet vērā jomas, kurās mēs varam jums palīdzēt ar jūsu projektiem vai tikt galā ar strupceļu

* Finanšu

* Investīciju aizdevumi

* Personīgie aizdevumi

Ps: Ziniet, ka mēs strādājam pie tā, lai jūs apmierinātu, lai sekotu savam failam tiešsaistē, varat sekot tam līdzi.
Lūdzu, sazinieties ar mani pa e-pastu:
Mans komentārs
Vārds:
Epasts:
WWW:
Komentārs:
 
atcerēties mani

KALENDĀRS
DIEVAM, DABAI, ATELPAI- 2024





 

Latvijas Folkloras biedrība sociālajos medijos
 
ZIEDU MĒNESIS