Laika apstākļi mūs nelutināja, jo beidzot rudens parādīja savu patieso būtību ar lietu, aukstu vēju un drēgnumu, bet tas neizbiedēja Stāstu bibliotēku dalībnieces un ļoti gaidītos ciemiņus, kas ieradās Svitenē jau pirmajā vakarā. Pēc iekārtošanās Svitenes Tautas nama renovētajās telpās sekoja uzņēmējas un Svitenes neformālās gides Vitas Reinfeldes stāstījums par Sviteni, iesaistot katru no mums.
Izstāstot tikai vienu nostāstu par Svitenes raganiņu, viņa katram izdalīja lapiņas ar cita nostāsta vai teikas sākumu, bet nobeigums bija jāizdomā katram savs.
Stāsti raisījās telpu omulībā ar skatu uz Svitenes muižu, kas caur lietus norasināto rūti, vēlīgi mūs vēroja un, klusējot pieņēma jebkuru izdomāto nobeigumu, jo kas zina, kā tur īsti bijis, tajā tālajā Elmptu dzīvošanas laikā...
Svitenes tautas nama virtuvē jau gaidīja karsta zupa, kuru vārot, domāju tikai labas domas par tiem, kuri šovakar ieradās, jo šis festivāls balstījās uz sirsnību un draudzību, un ar to bieži vien pietiek, lai izdarītu lielas lietas.
Festivāla atklāšanas diena, 28.septembris, priecēja ar spožu sauli, skaidrām debesīm un atbraukušajiem ekspertiem Māru Mellēnu, Gunti Pakalnu un Kuldīgas stāstnieci Liesmu Lagzdiņu, kas, ieraugot mani Zemgales tautas tērpā, teica, ka jūtoties tā, it kā nekur nebūtu aizbraukusi un viss turpinās no pirmā festivāla.
Festivālu atklāja Rundāles novada domes Kultūras nodaļas vadītāja Sandra Kerēvica ar uzrunu klātesošajiem, sakot, ka priecājas par aktīviem kultūras darbiniekiem novadā un viņai ir patiess prieks par stāstnieku ierašanos uz viņas dzimto pagastu, lai kuplinātu Lielo Miķeļdienas andeli.
UNESCO LNK iniciatīvas Stāstu bibliotēkas projekta koordinatore Evija Maļkeviča stāstīja par projekta ideju, mērķiem un atskatījās uz paveikto no 2009.gada līdz šim brīdim. Jāteic, ka padarīts ir daudz un skaitļi to pierāda: vairāk kā 400 pasākumi, 3 vasaras skolas un 10 semināri un jau divi Zemgales stāstnieku festivāli!
Kolēģe no Pakrojas - Geņa Juodīte ir bibliogrāfe - novadpētniece, kura nodarbojas ar bibliogrāfisku izdevumu sastādīšanu un klātesošajiem stāstīja par Lietuvā dzimušiem latviešu kultūras darbiniekiem, bet vairāk izcēla Borisu Melngaili.
Festivāla pirmo daļu noslēdza Dobeles folkloras kopa „Puduris”, kas izdziedāja stāstus jeb parādīja, ka latviešu dziesmas jau ir kā stāsti, jo katrā ir sākums, intriga un nobeigumā viss beidzas labi.
Tā, pašiem nemanot, pietuvojāmies festivāla otrajai daļai, kad 4 stāstniekiem bija jādodas pie skatītājiem ritināt stāstus. Tie bija - Aelita Ramane, Guntis Pakalns, Liesma Lagzdiņa un Andris Tomašūns. Vispirms rādījām Liesmu Lagzdiņu, kas klātesošos priecēja ar savu kurzemnieces tautas tērpu, bet stāstīja viņa pasaku „Pankūkas ar medu”. Pasaka gara, zāle pilna, bet tautas tērpa skariņas un saktas vizulīši mirgot mirgoja zāles krēslā.
Tālāk sekoja melnā parūkā maskējies vislabākais spoku un anekdošu stāstītājs Guntis Pakalns, kurš ikdienā ir folklorists, pasniedzējs un mūsu eksperts, kurš mums mācīja kā stāstīt tā, lai būtu labi, bet Svitenē viņš lika sarkt pat lietuviešu meitām un atmiņā noteikti paliks ar „brrrrriesmīgo” pasakas nobeigumu.
Andris Tomašūns daudziem zināms pēc viņa sastādītajām Latvijas vēstures grāmatām, bet Stāstu bibliotēkām pazīstams no Vasaras skolas laika Pilsrundālē, kad V.Plūdoņa muzeja Zaķīšu pirtiņā viņš stāstīja dažādus amizantus notikumus un dziedāja jautras dziesmiņas. Sviteniešus viņš iekustināja ar jautru dziesmiņu, kur visiem bija jāpievienojas piedziedājumā – ūa, ūa, ūa...
Visbeidzot to visu noslēdzu es – Aelita Ramane, viena no 18 Stāstu bibliotēkām, kura nes šo UNESCO LNK ideju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un nodošanu tālāk un, kurai arī dažreiz ir ko izstāstīt. Šoreiz tā bija pasaka par Laimi, kas iekritusi bedrē, bet trīs brāļiem jāiet izcelt laukā.
Visus mūsu priekšnesumus vēroja ne tikai viesi no Lietuvas, Bauskas un Rundāles novada, bet arī mūsu kolēģes – Stāstu bibliotēku pārstāves un viešņas, kuras vēlas piedalīties jaunajā uzņemšanā. UNESCO LNK jau saņēmusi 33 jaunus pieteikumus un tagad mums jādomā, kā organizēsim savu turpmāko darbību. Tāpēc piedalījāmies diskusijā „Dzīvot, lai izstāstītu”, kurā domājām par jauniem piedāvājumiem, uzdevumiem un projekta attīstību. Tāpat izvērtējām festivāla norisi, uzklausījām ieteikumus, dalījāmies pieredzē.
Festivālā iekļāvām arī praktisko daļu, kur mums pašām vajadzēja pildīt Sēmes pasaku raganas Ivitas Kalnozolas – Kalseres uzdoto uzdevumu – no sagatavotajiem pīlādžu zariem un dzijas, izveidot krustiņus, kas sargās vismaz gadu. Viņa pati diemžēl nevarēja atbraukt, kaut ļoti, ļoti vēlējās dalīties pieredzē, jo viņas nupat dzimušais puisītis bija smagi saslimis. Taču patstāvīgi veidotie aizsargājošie darinājumi izdevās viens par otru radošāks un noteikti sniegs mums ne tikai aizsardzību, bet arī priecēs, atceroties veidošanas procesu. Un tā nebija parasta veidošana, bet ar dziesmām, kuras uzsāka „Pudura” dziedātājas ar Andra Tomašūna atbalstu.
Laiks pagāja vēja spārniem un Svitenes mājīgajā virtuvē mūs jau gaidīja Zemgales ēdienu pārzinātāja Daira Jātniece, kura mums izstāstīja par ēšanas tradīcijām Latvijā no sendienām līdz mūsdienām. Dairai ir divi tautā ļoti iecienīti ēdieni, kurus vēlas baudīt gandrīz visi un visos svētkos – putras un rudzu miltu klimpu zupa. Mums kārojās otro un to arī dabūjām! Dairas saimniecībā audzēti rudzi, turpat slaukts piens un manas zaptes visiem sniedza zemgaliskās bagātības un viesmīlības paraugu.
Festivāls beidzies, lai dzīvo festivāls! Kāds tas būs? Kur tas būs? To redzēsim nākamgad, bet pa to laiku uzklausiet savus vecākus un vecākus, lai nepazūd tas, ko nevar nopirkt par naudu – dzimtas ļaužu pieredzētais, izsapņotais – nemateriālais mantojums.