Ak, kā gribas piedzīvot laiku, kad upju līčos, kraujās piekrastēs un kalnu virsotnēs arvien biežāk un ne vien no folkloras kopu dziedātājiem skanēs tālskanīgais, košais ROTĀ.

Kas tā tāda āras pļava rotā, rotā, dzelteniem ziediņiem rotā—jai!
Kas tā tāda brāļu māsa, rotā, rotā, zelta roze vainagā, rotā—jai!
Bite, bite, mūsmāsiņa, rotā, rotā, ābolāi kājas āva, rotā—jai!
Ābolāi kājas āva, rotā, rotā, ziedu pina vainadziņu, rotā—jai!

Rotāšana ievij Pavasara svētkus un Zaļo pavasara atnākšanu kā greznā vijumā, tā apņem Ūsiņus no visām pusēm: Rotā!!!

Un Ūsiņu laiks – tik dažādos laikos svētīts un pēc tik dažādiem pieņēmumiem rēķināts: gan skaitot 45 dienas no Lielās Dienas vai otrajā Jaunajā mēnesī vai pat ir dzirdēts par Ūsiņu svētīšanu otrajā Pilnmēnesī pēc Lielās dienas. Par atskaites punktu gan aizvien ņemta tieši Lielā diena, pirmais rīts kad diena topa garāka par nakti. Starpsvētki arvien bijuši vairāk piesaistīti reālajām norisēm dabā, ne tikai Saules ritējumam.

Mēs katrs, kurš vēlamies šos svētkus izjust un Ūsiņu dziesmas izdziedāt, varam atrast sev pieņemamāko laiku. Tas ”pareizākais” atnāks pats, caur pašu izjūtām, nevis tik daudz caur to, kas citu pieredzē tiek dēvēts par īsto Daži ir pamanījušies jau Jurģu dienā iesvētīt arī Ūsiņus, bet jāteic gan, ka Jurģu vārda tradīcija Latvijā ir zināma salīdzinoši nesen – dažos rakstos vēstīts, ka vien kopš kāda 19.gadsimta tā atzīmēta kā mājvietas maiņu diena – kad kalpi sev jaunus saimniekus ieguvuši un saimnieki jaunus kalpus savā saimē ieveduši. Dēvē gan dažbrīd arī Jurģi par zirgu aizbildni, bet tā tomēr mēs neatradīsim sevišķi daudz Dainas ar Jurģa vārdu. Drīzāk Ūsiņa vārda vietā mēs sastopamies ar Dieva vārdu, kuŗam pieguļnieki tumšā naktī, miglā un rasā savus zirgus uztic un lūdz pārzināt.

Jau tik daudz rakstīts par Ūsiņu kā zirgu pārvaldītāju un sargātāju, ka grūti ko jaunu še uzrakstīt. Dainās tik bieži vēstīts gan par Ūsiņa, akmeņa vai dažkārt melniem kumeļiem, kas no sudraba silēm ēd, gan par Ūsiņa sargājošo spēku, kas pieguļā tiek piesaukts ziedojot vai nu deviņu cekulu gaili vai gaili dzeltainām kājiņām ar visiem nadziņiem...

Dažkārt gan Ūsiņa zirgi ir dzelteni kā vaska ritulīši. Ūsiņos var sastapt arī tos divus zirgus, kas no jūŗas izpeld, arī tie varbūt ir tieši Ūsiņa zirgi: viens zelta, dienas vai Saules zirgs, otrs, sudraba, nakts vai Mēnessgaismas zirgs. Vai varbūt zelta zirgi sudraba iemauktiem. Varbūt tieši Ūsiņos zaļā birzs gūst zelta lapas: Saules spožums arvien kļūst košāks un sena patiesība vēsta: no maija vidus līdz jūlija vidum dienas gaisma nenodziest.

Aiz upītes zaļi bērzi zeltītām lapiņām,
Tur bāliņi zirgus gana pieguļā gulēdami.

Ūsiņš nes „zemei zaļu āboliņu”, dod kokiem lapas un modina Pērkonu, - ticējumi vēsta, ka Pērkons pirms Ūsiņiem brīdina par neražas gadu.

Vēl citi Ūsiņu dienas ticējumi:

Ja Ūsiņu dienā līst, tad trūks zāles.
Ja dzeguze deviņas dienas pirms Ūsiņiem sāk kūkot - būs silta un auglīga vasara.
Ja Ūsiņu dienā iet uz upi mazgāties, tad skauģi nevar noskaust.
Ūsiņu dienā jāietur maltīte ar cietām olām, gaļu un alu, lai lopiem visu nākamo gadu labi klātos.
Ūsiņos jāvāra cūkas kāja, lai saime būtu mudīga.

Suiti stāsta, ka:

Ūsiņi ir pirmā diena, kurā laiž ganos govis. Kad laida govis ārā, laistījās ar ūdeni un neviens nedrīkstēja palikt sauss. Laistījās, lai ganiem dunduri nekož un gani ganībās neguļ.
Visi gāja palīgā pie lopu izlaišanas.
Šī bija pirmā pieguļas diena. Vārīja pentoku (pieguļnieku ēdiens no piecām vielām: milti, ola, gaļa, kartupeļi, piens). Ar cirvja kātu iespieda zemē iedobi un tajā ielēja gatavā pentoka (citviet to sauc par pentāgu) pirmo karoti vai arī iemeta olu kā ziedojumu Ūsiņam. Pēc tam iedobei virsū uzvēla akmeni. Tas tāpēc, lai Ūsiņš rūpētos par ganāmpulku līdz pašiem Mārtiņiem.
Apgruzdināja vilnas lupatiņas un bērni tās sakāra alkšņos visapkārt ganībām, lai vilki nenāk.
Vēl stāsta, ka Ūsiņos Dievs vilkiem aizsien mutes.

ŪSIŅI

Lija Dunska

Ko mēs zinām par Ūsiņiem? Paskatieties debesīs Ūsiņu laikā! Ūsiņa zirgi esot redzami Andromedas zvaigznājā. Tie vedot Sauli ratos. Un Saules ratus varot saskatīt Pegaza kvadrāta zvaigznēs (Reguts, 1998). Ūsiņš, vēlāk saukts par Jurģi, ir tas, kurš atnes „kokiem lapas un zemei zaļu āboliņ`”. Ūsiņi ir gaismas un siltuma atnākšanas svētki – tas ir pierādījums, ka dzīvība atgriežas.

„Ūsiņš, Jurģis ir viena no tām retajām latviešu dievībām un mitoloģiskajām būtnēm, kuras skaidrojumos ir vislielākais hipotēžu skaits: lopu patrons, gaismas dievība, bišu dievs, mājas dievs”. (Marģers Grīns, Māra Grīna „Latviešu gads, gadskārta un godi”, Rīga „Everest”, 1992).

„Plašākais pētījums pieder Haraldam Biezajam („ Lichtgott der alten Letten”, 1976.)”.

„Ūsiņš ir tas, kas atnes lapas kokiem un zaļu zālīti, tātad tas saistāms ar pavasara un gaismas atgriešanos. Latviešu tautas priekšstatos Ūsiņš parasti tiek uzskatīts par zirgu sargātāju, retāk arī aitu. Ūsiņi ir pirmā ganu diena, pirmā nakts pieguļā. Visas ieražas un rituāli, kas tiek darīti šai laikā, tiek darīti ar domu – kā es daru, tā arī būs”. (Edīte Olupe. „Latviešu gadskārtu ieražas”, Rīga, Avots. 1992)

Ūsiņs esot tāds pats kā zirgs, tikai maziņš un dzīvojot zem zirgu silēm, un naktīs barojot zirgus.

Ej, Ūsiņ, labais vīrs,
Baro manus kumeliņus;
Sukādams, barodams,
Sēsties siles galiņā.
(LD 30053, 3 Krustpils)

Jūrgeišam jūstu vylku
Trejdevenim dzeipurenim:
Jūrgeits munas vuškas gona
Šaidu garu vasareņu.
(LFK 314, 192 Vārkava)

Ziedošana Ūsiņam.

Ūsiņam, tāpat kā citām latviešu dievībām, senais latvietis nesis ziedojumus, kurus nolicis noteiktās upurēšanai paredzētās vietās birzīs, pie lieliem akmeņiem vai kokiem, vai arī kādā noteiktā vietā dārza stūrī.

Parasti upurdzīvnieks mēdz būt melns gailis, ko kauj saimnieks, lai viņam padotos zirgi, kā arī melna vista, kuru saimniece ziedo Ūsiņam, lai viņas govis padotos. Pavasaris ir laiks, kad pēc garās ziemas vajadzīga laba vitamīnu, spēka deva. Asinīs ir dzīvības spēks. Tāpēc asinis tika ziedotas Ūsiņam (gada otrajā pusē arī Mārtiņam). Ticējumos atrodamas norādes, ka ja cilvēks bija vājš, tad viņam deva dzert ar pienu sajauktas asinis. Mūsdienās var asinis aizstāt ar sarkanu dzīparu, tomēr saglabājot un ieliekot veicamajā rituālā jēgu.

Jurģu rītā gaili kāvu
Deviņiem cekuliem,
Lai tek manis kumeliņš
Deviņiem celiņiem
(LTT 12139 Prauliena)

To es došu Jurģīšam,
Ko es biju solījies:
Mucu alus, cepti maizes,
Melnu gaili ķikaraini.
(LD 30075 Gatarta)

Ganāmpulka pasargāšana

„Kad govis pirmo reizi laiž ganos, tad katram pavadītājam iedod dzijas šķipsnu. Mājā nākot, dzijas sasien un satin kamolā. Kamolu gans satin un noliek kūtī zem siles, tad visu vasaru lopi turas kopā. Šīs darbības simboliskā nozīme: dzijas pavediens ir dzīvības pavediens”. (Edīte Olupe, 1992 ) Pirmo reizi ganos dzenot saimniece nodrošinājās pret vilkiem un citām nelaimēm. Viņa pie sevis paklusām riebj, ar sausu eglīti slaukot:

Liela, gara, sausa egle
Pār celiņu nolūzuse.
Lai tik garš vilka ceļš
Kā šis egles augumiņš,
Lai sakalst vilkam zobi
Kā sausie egles zari.
(LD 29427 Alūksne)

Kā redzams, tad Ūsiņa dienas paražas un visi maģiskie aizsardzības paņēmieni saistās ar lopu labklājību. Sasiet, aizslēgt, nostādināt vai citādi apturēt ļaunumu – šīm darbībām tiek piešķirts maģisks saturs.

Rumulēšanās un laistīšanās ar ūdeni

Šī ir ļoti svarīga darbība labklājības nodrošināšanai. Runā tā, ka būs tik daudz piena, cik ūdens izlīst. Rumulējas arī tādēļ, lai gani negulētu un lopi neslimotu. Vēl pie paražām ir izlasāmas dažādas maģiskas darbības, kas saistāmas ar ganāmpulka labklājības nodrošināšanu:

~ Met olu pār govju mugurām, lai tās augtu apaļas kā olas un dotu daudz piena. Ar atslēgām iet apkārt ganāmpulkam, lai lopi turētos visi kopā.( LFK 1600, 6350 Alūksne).
~ Ņem pīlādža zaru, iegriež deviņus krustus un noliek kūtī apakš sliekšņa, lai lopiem nekādas ligas nepiemestos.
~ Ejot govis slaukt, neaizmirsa nomazgāt ar pienu govs purnu, lai tā vasarā dotu daudz piena.

Lībiešu ciemos populāra bija ganu rīkstes pušķošanas tradīcija. No ganiem pārnākot, to apsien ar krāsainiem vilnas dzīpariņiem un bantītēm.

Pirmā pieguļas diena

Ūsiņi ir ne vien pirmā ganu diena, bet arī pirmā pieguļas diena. Un Ūsiņš ir pieguļnieku galvenais palīgs, kurš ieražu aprakstos nefigurē kā personificēta būtne, kas piedalās pieguļas norisēs; viņa klātbūtne te ir tikai nojaušama upurēšanas aktos un rituālajā mielastā.

Saimniece deva pieguļniekiem olas – uz katra zirga kājas pa vienai. Olas arī krāsoja, parasti tumšās krāsās – melnas, kas dominē Ūsiņa ziedošanas aktos. Saimnieks kauj melnu gaili, krāso melnas olas, vai arī izraksta ar ogli. Tā vīri izrāva mietu, vai arī ar cirvja kātu izsita zemē caurumu. Tad apaušu cilpā ieliktu olu ielaida caurumā, lai zirgi pieguļā būtu rāmi. Lai zirgi būtu stipri un izturīgi kā ozols, tad lika olu ozola dobumā.

Pieguļā katrā ziņā vārīja pantāgu – tradicionālu Ūsiņa dienas ēdienu. Vispirms to ziedoja Ūsiņam, lejot mieta vai cirvja kāta caurumā un pēc tam virsū uzvēla akmeni. Tikai tad paši varēja ēst.

Stingri bija pieteikts, ka no visa līdzpaņemtā ēdiena un dzēriena pirmo kumosu vajadzēja ziedot ugunij.

Pieguļā jāja parasti tikai vīri un puiši. Sievas un meitas drīkstēja ierasties tikai tad, kad bija veiktas visas rituālās darbības, ziedots Ūsiņam. Taču daudzreiz ir pieminēts tautas dziesmās, ka galvenās pieguļā devušās meitas. Ļoti bieži sastopamas tautas dziesmās no Kurzemes puses.

Aun, māsiņa balti kājas,
Nāc man līdzi pieguļā;
Kad tu iesi tautiņas,
Došu bēru kumeliņu.
(LD 30100 Ance)

Tam tēvam labi zirgi,
Kam jāj meitas pieguļā:
Nojādamas, atjādamas
Laiž ābeļu dārziņā.
(LD 30191 Alūksne)

Gavilēšana, ūvināšana, stabulēšana

Ganos dziedāja ļoti daudz un dažādas dziesmas. Sevišķi par ganu dziesmām skaitīja gavilēšanu un lelošanu. Bij daudz dažādu dziesmu, ar ko gani savā starpā sasaucās.

Gavilēšana atšķīrās ar to, ka divrindes beigās , dažreiz arī vidū, beigu skaņu ļoti gari vilka, līdz pietrūkās elpa, pēc tam balsij lūstot, skaļi ūvināja augstajā balss reģistrā, lai atbalss skaļi atskanētu – sadzirdētu citi gani. Arī dažādu stabuļu izmantošana ganos ir ļoti svarīga.

Talsu pusē ir ļoti skaisti garie saucieni – viens ir Dundagas garais sauciens un otrs - Ārlavas garais sauciens.

Gavilēja un ūjināja, lai savā starpā varētu sazināties. Otrs variants bija tāds ka, cik tālu sniedzās balss, tik tālu iedarbība pret vilkiem un mošķiem, kas apdraud lopus.

Dzīves vietas maiņa

Pēc tradīcijas šai dienā kalpi mainīja saimnieku un dzīves vietu. Ticējumi vēsta:
~ Veco vietu atstāj tīru. Nedrīkstēja no vecās vietas atvadīties, lai jaunajā vietā netrūktu laimes.
~ No vecās vietas aizejot, pagatavo mazu sainīti, kurā ieliek maizi, sāli un naudu. To liek jaunajā vietā uz krāsns, lai vienmēr pietiek maize, sāls un nauda. No vecās mājvietas ņēma līdzi lopiem kādu kušķi no vecās migas, ko iesviest jaunajā kūtī.
~ Pirms došanās ceļā jāapsēžas un jāpaklusē – jāpiesēž nelaime.
~ Uz jaunu vietu neveda nekristītu bērnu.

Talsos un Penkulē uzskatīja, ka jaunajiem kalpiem nedrīkst dot ēst skābu ēdienu, lai kalpi nebūtu dusmīgi un nestaigātu saskābuši visu gadu. Vairījās cienāt ar zirņiem, lai nebūtu pļāpīgi. Ienācējiem nedeva arī zivis, jo tad tie ātri aizgāja no mājām.

Ar zināšanām, prasmēm un pozitīvu attieksmi pret savas tautas, konkrētas kultūrvides savdabību un tās kultūru sākas arī pasaules kultūru daudzveidības iepazīšanas process. Dzīvojot zemē, kurā ir tik skaista un bagāta tradicionālā kultūra, saglabātas senās materiālās un nemateriālās kultūras vērtības, nedrīkstam palikt vienaldzīgi pret šo mūsu bagātību.

Protams, nevienas tautas tradīcijas nepaliek laika gaitas neskartas – tās pakļautas pakāpeniskam maiņas procesam. Tomēr, vērojot latviešu dzīvi šodien, ir redzams, ka latviskā mantojuma kopšana un sargāšana nav vairs atstājama pašplūsmai. Tie laiki ir pagājuši, kad latvisko tradīciju nodošana nākamajām paaudzēm risinājās dabīgā ceļā, tāpēc šodien ir jāmeklē citi ceļi, lai saglabātu šīs vērtības, kas īpatnējas tikai latviešu tautai. Ja ikviens latvietis iepazītos ar savas tautas senajām paražām, to sākotnējo nozīmi un pārmaiņām laika gaitā, tad šīs zināšanas veidotu drošu un pareizu pamatu tādas latviskas dzīves kopšanai, kāda iespējama šolaiku apstākļos, un reizē nodrošinātu šo tradīciju turpinājumu nākotnē.