Starptautiskais folkloras festivāls BALTICA
 


CIOFF Latvijas Nacionālā sekcija

Folkloras kopu pasākumi
Talsos mašīnball – kulšen un ballešan Komentēt

2017. gada 9. septembrī no plkst .13:00 Latvijas Lauksaimniecības muzejā notiks īsteni ražas svētki Kurzemē, Talsos “Mašīnball – kulšen un ballešan!”

9. septembris
Talsi
Gunta Saule
, 09.09.2017
lasīt vairāk
Svētki ģimenēm Turaidas pilī Komentēt

6. augustā plkst. 15.00 Turaidas muzejrezervātā notiks gadskārtējie svētki ģimenēm “Šodien Turaidas pils pieder bērniem!”, kam šogad izvēlēta tēma “Senie stāsti”.

30. jūlijs, 12:31
Gunta Saule
, 30.07.2017
lasīt vairāk
Tautas lietišķās mākslas izstāde “Latviskais gars” Komentēt (1)
No 14. jūlija līdz 27. augustam Kultūras un tautas mākslas centrā “Ritums” būs apskatāma izstāde “Latviskais gars”, kurā apvienojušās visas Kultūras un tautas mākslas centra “Ritums” tautas lietišķās mākslas studijas, piedāvājot apmeklētājiem kvalitatīvu un daudzveidīgu tautas lietišķās mākslas izstādi.
18. jūlijs, 14:49
Kultūras un tautas mākslas centrs “Ritums”
Gunta Saule
, 18.07.2017
lasīt vairāk
Kokneses Ziņģe Komentēt
ZIŅĢĒTĀJU UN STĀSTNIEKU VAKARS
2017. gada 8.aprīlis, plkst.15.00
Kokneses kultūras nams


Kokneses folkloras kopa „Urgas”, kas dibināta 2005.gadā ar ziņģēšanas tradīciju pirmoreiz iepazinās Viļānos. „Ziņģētāju un stāstnieku vakars” Viļānos ir ziņģu dziedāšanas un stāstu stāstīšanas iedvesmotājs, kas arī koknesiešus pamudinājis saukt visus ziņģētājus un stāstniekus kopā. 2017.gadā "Kokneses Ziņģe" notiek jau 6.reizi
8. aprīlis
Koknese
Gunta Saule
, 08.04.2017
lasīt vairāk
Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs atklāj apmeklētājiem restaurēto Liepājas ostas noliktavu Komentēt (1)

Piektdien, 24. martā plkst. 14.00 Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzejā notiks restaurētās Liepājas ostas noliktavas “Bezdelīga” atklāšana.

24. marts, 14:00
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs
Gunta Saule
, 24.03.2017
lasīt vairāk
Folklora pirms 120 gadiem un tagad: aizmirsti vārdi un jaunatrastas dziesmas Komentēt (3)

18. martā plkst. 12.00 tikšanās ar folkloras draugu kopu “Savieši” izstādē “Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā iestāde” Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Brīvības bulvārī 32.

18. marts, 12:00
Rīga, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs
Gunta Saule
, 18.03.2017
lasīt vairāk
Dūdu darbnīcas Komentēt
2017.gada sākumā plānojam organizēt praktiskās apmācības, kuru laikā interesentiem būs iespēja izgatavot dūdas.
1. janvāris
Drabeši
Gunta Saule
, 01.01.2017
lasīt vairāk
Pirmo bluķi Rīgā vilks Brīvdabas muzejā Komentēt (1)
Bluķa vakars Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā notiks 18. decembrī, no plkst. 13:00 līdz plkst. 17:00.
18. decembris, 18:00
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs
Gunta Saule
, 18.12.2016
lasīt vairāk
Grupa “DABA SAN” aicina uz muzikālo “PUZURPASAKU” Komentēt

Ieskandinot vienus no lielākajiem Saules godiem, postfolkloras grupa “Daba San” aicina apmeklēt ikgadējo muzikālo Ziemassvētku stāstu “Puzurpasaka”. Koncerts notiks ceturtdien, 15. decembrī, plkst. 19.00 RTU Mazajā zālē Kaļķu ielā 1.

15. decembris, 19:00
RTU Mazajā zālē
Gunta Saule
, 15.12.2016
lasīt vairāk
“Skaņumāja” aicina uz koncertu Madlienas tautas namā Komentēt (1)

Sestdien, 10. decembrī plkst. 18.00 Madlienas Tautas namā notiks biedrības “Skaņumāja” rīkoto tradicionālās mūzikas instrumentu spēles kursu noslēguma koncerts. Ieeja bez maksas!

10. decembris, 18:00
Gunta Saule
, 10.12.2016
lasīt vairāk
N0 RIJAS KULŠANAS LĪDZ APKŪLĪBĀM UN MĀRTIŅIEM

Gunta Saule

Elle, kungu rija,
Elle kungu piedarbiņš...

Kas tā elle, kas tas piedarbs, kas tie kungi? Kur tās atbildes?

Rijas darbi, un tik tie, ir salīdzināti ar elles darbiem. Citi neviens, - ne mežā malkā braukšana, ne rudzu vai siena pļaušana karstā saules svelmē, kas taču ar’ nav bijuši viegli darbi, ar elli nav salīdzināti. Tik RIJA. Kāpēc? Kas tā par vietu, ka tik ellīga?

Vispirms par praktisko.

Latviešu tradicionālajā senajā sētā rija ir ēka, kuŗā atrodas ar krāsni apkurināma telpa. Tā ir somu un baltu tautām raksturīga celtne, jo šeit klimatiskie apstākļi tādi, ka labību, lai to varētu labāk izkult, nevarēja izkaltēt uz lauka. Rijai piedarināja (piebūvēja) piedarbu. Riju cēla tālāk no pārējām sētas ēkām, uzkalnā, klajā vietā, lai mazinātu uguns briesmas un vējus izmantotu graudu vētīšanai.

Svarīri arī tas, kāda izskatās rijas apkārtne:
 ārtāārāāā
Augat, oši, ozoliņi,
Rijas taka malināi
Lai vējinis pāri pūta,
Lai salminus negaisina. (LD, 287881-1)

Rija tika celta kā gulbūve, - no apaļiem kokiem, baļķiem, ciešām sienām, ar aizbīdāmu logu, pa kuŗu labību saņēma rijā. Pretējā sienā parasti ierīkoja lodziņu dūmu un sutas izlaišanai un durvis uz piedarbu, kur kūla izžāvēto labību. Rijas stāvs bija augsts. Vīra augstumā pie divām pretējām sienām iebūvēja pa sijai, uz kuŗām balstījās guļkoku gali. Pēc vajadzības tos sabīdīja tādā attālumā, lai uz tiem varētu novietot labību žāvēšanai. Lai taupītu siltumu, griesti bija cieši, apklāti ar māliem, arī spraugas aizpildītas ar māliem, uzbērtām smiltīm, vai ko citu. Riju un piedarbu no visām pusēm apsedza zemu nolaists jumts un apkārt ēkai veidojās palieveņi, gubeņi, "pelavnieki", kuŗos novietoja seru, salmus, dažādus saimniecības piederumus vai izmantoja citādi. Rijas telpas apakšā bija māla kuls. Sers izžuva pa vienu diennakti. Mazākus labības daudzumus izkūla turpat rijā. Dažos novados rijā dzīvoja, - tad tai piebūvēja īpašu "kambari" pārtikai.

Vidzemes vidienei raksturīgās rijas ar jumta slīpēm gandrīz līdz zemei dēvēja par "platspārnēm". Savukārt latgaļu sādžās katrā sētā rijas nav bijis – tik uz vairākām sētām viena kopēja rija.

Rija ir saistīta ar uguni un ar vēju. Ar ugunīgu spēku. Rijā svarīgākais ir rijas uguns kūrējs, rijkuris. Tas goda vietā. Par rijkuri reizēm dēvēts arī gailis – kā modinātājs – pie darba, pie kulšanas.

Rudenī, pirmo reizi rijas krāsni kurinot, gailis jānes rijā, jāceļ uz krāsns un jāizsauc tas par rijnieku, lai tas arvienu ceļ kult. /V. Strautiņš, Zelgauska./

Kad pirmo reizi iet kultu, tad jāaiziet pie piedarba durvīm un jāgaida kādu brīdi, kamēr rijā svētie apbur labību, lai tīrāki izkultos. /J. Rupjais, Asūne./


Rijas un kulšanas sakarā Dainās parādās kāda ļoti neparasta parādība - „zilais vējš”:

Pūti, pūti, zilais vējš,
Pūt manā piedarbā,
Lai es varu iztīrīt
Tīras auzas kumeļam. (LD, 50438., Ērgļi)

Ar rijas vārdu tautas apziņā saistās grūta darba priekšstati, bet arī prieks par darba augļiem.

Pašas, pašas mēs māsiņas
Rijā kultu, mājā maltu,
Nedodam kalponēm
Savas baltas villainītes. (LD, 6881)

Nepieder kunga rija
Bez meitiņu dziedataju;
Nepieder kunga lanka
Bez kuplaju ozoliņu. (LD, 52724, Jaungulbene),

Daudzos ticējumos varam rast nojautu, ka rija ir telpa ne tikai darbam, vai dažkārt arī dzīvošanai, bet arī viena no senajām sakrālajām celtnēm. Un jau krietni pirms t.s. brāļu draudžu laikiem. Bet tā jau vispār ir jebkuras senās sētas savdabība, ka ikkatra tās ēka atbilstošā brīdī sakralizējas. Itin bieži ticējumos mēs sastopamies ar vēsti, ka rijas krāsnī dedzināts Ziemassvētku bluķis. Rijā tikuši novietoti mirušie pirms izvadīšanas uz kapiem, veļu laikā tika rīkota veļu mielošana.

Rudenī dod mirušo gariem putru un gaļu, uzliekot to uz rijas krāsns. /Cimze, Limbaži. A. Bīlenšteina rokraksts./

Vietumis rija Dainās dēvēta par māti:

Ai mana rijiņa,
Vecāja māte:
Tur teku rītē,
Tur vakarēje;
Tur mana maizīte,
Tur alutiņis.
(LD, 129 Gudenieku Azpute)

Protams, ka rijas gariņam (vai kungam) uzsākot vai beidzot kulšanu tika ziedots:

Apkūlību svinēšana Latgalē bijusi vairāk iecienīta nekā appļāvību svinēšana. Kad beiguši kult pēdējo riju, tad ēduši brokastis uz rijas krāsns Rijas kungam par godu. Šai mielastā pieaicinājuši arī tuvus kaimiņus, vai nu par palīdzību darbos, vai arī tādēļ, ka tiem arī tur bijis atļauts kult. /B. Eriņa, Latgale./

Riju kuļot, vai nu iekūlībās vai citādi, tiek apcerēti un daudzināti rudzu lauki, kuŗiem svarīgi nodrošināt auglību arī nākamajā gadā.

Un ne vienmēr rijas smagais darbs ir tik ļoti izcelts. Jā, smagi, bet ir citur vēl smagāk. Dainās ielavās arī pa nerātnībai vai izaicinošam motīvam.

Elle elle kunga rija,
Elle kunga piedarbiņš,
Tur es savu augumiņu
Tautiešam izrādīju. (LD, 31527, Nītaure)

Es neiešu rijiņā,
Man noput vaiņadziņš;
Lai iet brāļa līgaviņa,
Kam gāliņa autu tīta. (28751-0)

Pēc kulšanas salmus iznesa no piedarba, bet labību saslaucīja un sāka "mētāšanu" - ar liekšķeri slaidā vēzienā meta saslaucītos graudus kopā ar pelavām. Graudi smagāki krita tālāk, pelavas - tuvāk. Pēc tam labību vētīja lielos sietos. Rijas dūmos kodinātai labībai bija laba slava Rietumeiropā.

Ar riju saistījās dažādi ticējumi. Kad pirmo riju izkūla, kāva gaili un tā asinis ietecināja rijas krāsnī; tas novērsa ugunsbriesmas. Beidzot kulšanu, rijā atstāja pa neizkultam kūlītim no katras labības šķirnes. "Apkūlības" bija priecīgi svētki rudeņos, tad arī izkūla atstātos labības kūlīšus vai arī tos uz rijas krāsns ziedoja Apkūlību dievam. Varam domāt, kas ticejumos varētu būt bijai Apkūlību Dievs – vai nu Jumis, Mārtiņš vai Pērkons. Bet tas varēja būt arī Rijas kungs (rijas gariņš).

Domājams, ka rijai tāpat kā jebkam citam, kas Dainās daudzināts, ir sava loma arī cilvēka sakrālajā, simbolu pilnajā, apziņā. Iespējams šai līmenī rija ir vieta, kuŗā notiek cīņa ar Velnu. Cīņa ar Velnu aprakstīta ne tikai Raiņa darbos, bet arī daudz kur citur – teikās un pasakās. Ne jau vienmēr mums jādomā par kaut kādu, āŗpus mums mītošu nejauceni vai nelabo. Arī mūsos katrā dzīvo bariņš visādu velnēnu – skaudības, slinkuma, nenovīdības, dusmu un tamlīdzīgu īpašību, kas traucē mūsu garīgai izaugsmei. Tad nu simboliski rija varbūt ir tā vieta, kur mūsu dvēsele attīrās no tiem velnēniem, kur izkuļ graudus no vārpām un vējā izvētī no no pelavām. Darbs rijā ir kopus darbs, spriguļu rakstu neveido vis viens, bet pulciņš ļaužu. Taču cīņa ar velniem notiek vienatnē un beidzas ar to brīdi, kad velns patriekts, vai no gaiļa dziesmas pamucis. Šai aspektā rijais kulšanai vairāk sakars varētu būt ar Pērkonu, Velna spērēju un Debesu graudītāju.

Izkulto graudu ceļš no rijas ved tālāk uz klēts apcirkņiem un tad pēc nepieciešamības tālāk uz maltuvi.

Kas piesēja mellu zirgu
Pie to manu rijas doru?
Dieva dēli piesējuši
Rudzus vest klētiņā.
LD, 28755-1880 [Jaunmuižā (Lutriņu pag. Kld)].

Melnie zirgi jau visdrīzāk ir Mārtiņa zirgi. Dažkārt Dainās tie dēvēti arī par Māras zirgiem. Varbūt tieši tā ir senākā slāņa Dainu raksturīga īpašība. Ticējumos skaidri vēstīts, ka Apkūlības beidzas Mārtiņos un tādēji tās svēta kopā ar t.s. Mārtiņu dzīšanu. Sētās un saimju istabās parādās Māŗtiņbērni. Šis ir bagātīgu dzīru laiks.

Ko, ļautiņi, jūs dzeriet,
Alus kannas rociņā?
Mēs dzeŗam cūku bēres,
Rudzu, miežu apkūlības. (LD 028824)

Bieži šai laikā kaujamo lopu skaitā minēta arī melna cūka. Mārtiņu laikam sākoties – tai Jaunajā mēnesī un ne vēlāk, tikuši kauti lopi un gatavoti pārtikas krājumi ziemai.

Ja Ūsiņš ir spožās Saules kalnā vedējs, tad Mārtiņš ir dilstošas Saules izpausme – Māras pasaulē tas joprojām, kā jau Veļu laikā sācies, tas saistās ar Zemes Māru. Ar Tumsas laiku. Mārtiņa zīme atgādina satinušos Jumja zīmi. Māras auglības laiks satinies ciešos kamolos un noslēpts dziļi zemē, neredzamajā pasaulē, kur gaida pavasari, lai mostos jaunai dzīvei. Ir dzirdēti zintnieku vēstījumi, ka Mārtiņi saistīti ar melnajām čūskām, melnajiem akmeņiem un to zīmju svarīgo nozīm ķermeni attīrošajos rituālos tieši šai laikā. Kurpretī Ūsiņi saistīti ar gaišas krāsas akmeņiem.

Māŗtiņa laiks ir arī pateicības laiks zemes auglības devējam Pērkonam – tie ir īstenie Pērkona daudzināšanas svētki, kad arī dejās un citās izdarībās tiek attēlota Pērkona rībināšanās un dimdināšana.

Vārdsaknei kult- mūsu vārdu krājumā būtībā ir vairākas nozīmes. Itin bieži nēs to lietojam vārdos, kas nepavisam nav saistīti ar labības kulšanu, bet saistībā ar kādu senu un nepārejošu auglības rituālu vēlākā laikā, pavasaŗa laikam sākoties.

Budēlīti tēvainīti,
Izkul manu vedeklīti;
Es tev došu cūkas kāju
Ar visiem nadziņiem. (33355-1)

Arī rijkuris vai vagars reizēm izkuļ savus kūlējus – vai nu par, viņaprāt, slikti padarītu darbu vai, kas zina, vēl, kāpēc...

Vēl citā sakarā mums ir sakāmvārds, piemēram, „kulties kā plikam pa nātrēm”, kas stāsta par norisi, kuŗā kaut kas no veiktā pagalam nesokas. Un kuļ arī sviestu.

Ja kulšana ir kopējs, kopumā un sadarbībā veicams darbs, kur rakstam, ko ritmiski cilātie spriguļi gaisā un klājienā izraksta, ir tikpat liela nozīme, kā darba rezultātam – izkultam graudu krājumam, tad malšana drīzāk ir vienatnē darāms darbs. Ne vienmēr māsa, brāļasieva vai kāda cita radiniece, kas nākusi maltuvē līdzi, tiek uzskatīta par labāko palīgu un atbalstu. Drīzāk šī palīga loma piederas, piemēram, kaķim. Dainās kaķis ir ar malēju kopā bieži minēts dzīvnieks. Maltuvēs parādās arī peles, kas reālajā dzīvē varētu būt drīzāk graudu "ienaidnieces"... Atliek risināt domu tālāk – kādēļ? Bet tā tēma citai reizei, kad malēju dziesmas būs vairāk sadziedātas un izjustas.

Ai, rijiņas kūlejiņi,
Palīdzat malējam!
Pieci, seši riju kūle,
Viens māliti ritināja. (7932-0)

 

ŪSIŅI

ŪSIŅI

Lija Dunska


Foto: Valdis Šleiners Ko mēs zinām par Ūsiņiem? Paskatieties debesīs Ūsiņu laikā! Ūsiņa zirgi esot redzami Andromedas zvaigznājā. Tie vedot Sauli ratos. Un Saules ratus varot saskatīt Pegaza kvadrāta zvaigznēs (Reguts, 1998). Ūsiņš, vēlāk saukts par Jurģi, ir tas, kurš atnes „kokiem lapas un zemei zaļu āboliņ`”. Ūsiņi ir gaismas un siltuma atnākšanas svētki – tas ir pierādījums, ka dzīvība atgriežas.

„Ūsiņš, Jurģis ir viena no tām retajām latviešu dievībām un mitoloģiskajām būtnēm, kuras skaidrojumos ir vislielākais hipotēžu skaits: lopu patrons, gaismas dievība, bišu dievs, mājas dievs”. (Marģers Grīns, Māra Grīna „Latviešu gads, gadskārta un godi”, Rīga „Everest”, 1992).

„Plašākais pētījums pieder Haraldam Biezajam („ Lichtgott der alten Letten”, 1976.)”.

„Ūsiņš ir tas, kas atnes lapas kokiem un zaļu zālīti, tātad tas saistāms ar pavasara un gaismas atgriešanos. Latviešu tautas priekšstatos Ūsiņš parasti tiek uzskatīts par zirgu sargātāju, retāk arī aitu. Ūsiņi ir pirmā ganu diena, pirmā nakts pieguļā. Visas ieražas un rituāli, kas tiek darīti šai laikā, tiek darīti ar domu – kā es daru, tā arī būs”. (Edīte Olupe. „Latviešu gadskārtu ieražas”, Rīga, Avots. 1992)

Ūsiņs esot tāds pats kā zirgs, tikai maziņš un dzīvojot zem zirgu silēm, un naktīs barojot zirgus.

Foto: Valdis Šleiners Ej, Ūsiņ, labais vīrs,
Baro manus kumeliņus;
Sukādams, barodams,
Sēsties siles galiņā.
(LD 30053, 3 Krustpils)

Jūrgeišam jūstu vylku
Trejdevenim dzeipurenim:
Jūrgeits munas vuškas gona
Šaidu garu vasareņu.
(LFK 314, 192 Vārkava)

Ziedošana Ūsiņam.

Ūsiņam, tāpat kā citām latviešu dievībām, senais latvietis nesis ziedojumus, kurus nolicis noteiktās upurēšanai paredzētās vietās birzīs, pie lieliem akmeņiem vai kokiem, vai arī kādā noteiktā vietā dārza stūrī.

Parasti upurdzīvnieks mēdz būt melns gailis, ko kauj saimnieks, lai viņam padotos zirgi, kā arī melna vista, kuru saimniece ziedo Ūsiņam, lai viņas govis padotos. Pavasaris ir laiks, kad pēc garās ziemas vajadzīga laba vitamīnu, spēka deva. Asinīs ir dzīvības spēks. Tāpēc asinis tika ziedotas Ūsiņam (gada otrajā pusē arī Mārtiņam). Ticējumos atrodamas norādes, ka ja cilvēks bija vājš, tad viņam deva dzert ar pienu sajauktas asinis. Mūsdienās var asinis aizstāt ar sarkanu dzīparu, tomēr saglabājot un ieliekot veicamajā rituālā jēgu.

Jurģu rītā gaili kāvu
Deviņiem cekuliem,
Lai tek manis kumeliņš
Deviņiem celiņiem
(LTT 12139 Prauliena)

To es došu Jurģīšam,
Ko es biju solījies:
Mucu alus, cepti maizes,
Melnu gaili ķikaraini.
(LD 30075 Gatarta)

Ganāmpulka pasargāšana

„Kad govis pirmo reizi laiž ganos, tad katram pavadītājam iedod dzijas šķipsnu. Mājā nākot, dzijas sasien un satin kamolā. Kamolu gans satin un noliek kūtī zem siles, tad visu vasaru lopi turas kopā. Šīs darbības simboliskā nozīme: dzijas pavediens ir dzīvības pavediens”. (Edīte Olupe, 1992 ) Pirmo reizi ganos dzenot saimniece nodrošinājās pret vilkiem un citām nelaimēm. Viņa pie sevis paklusām riebj, ar sausu eglīti slaukot:

Liela, gara, sausa egle
Pār celiņu nolūzuse.
Lai tik garš vilka ceļš
Kā šis egles augumiņš,
Lai sakalst vilkam zobi
Kā sausie egles zari.
(LD 29427 Alūksne)

Kā redzams, tad Ūsiņa dienas paražas un visi maģiskie aizsardzības paņēmieni saistās ar lopu labklājību. Sasiet, aizslēgt, nostādināt vai citādi apturēt ļaunumu – šīm darbībām tiek piešķirts maģisks saturs.

Rumulēšanās un laistīšanās ar ūdeni

Šī ir ļoti svarīga darbība labklājības nodrošināšanai. Runā tā, ka būs tik daudz piena, cik ūdens izlīst. Rumulējas arī tādēļ, lai gani negulētu un lopi neslimotu. Vēl pie paražām ir izlasāmas dažādas maģiskas darbības, kas saistāmas ar ganāmpulka labklājības nodrošināšanu:

~ Met olu pār govju mugurām, lai tās augtu apaļas kā olas un dotu daudz piena. Ar atslēgām iet apkārt ganāmpulkam, lai lopi turētos visi kopā.( LFK 1600, 6350 Alūksne).
~ Ņem pīlādža zaru, iegriež deviņus krustus un noliek kūtī apakš sliekšņa, lai lopiem nekādas ligas nepiemestos.
~ Ejot govis slaukt, neaizmirsa nomazgāt ar pienu govs purnu, lai tā vasarā dotu daudz piena.

Lībiešu ciemos populāra bija ganu rīkstes pušķošanas tradīcija. No ganiem pārnākot, to apsien ar krāsainiem vilnas dzīpariņiem un bantītēm.

Pirmā pieguļas diena

Foto: Valdis Šleiners Ūsiņi ir ne vien pirmā ganu diena, bet arī pirmā pieguļas diena. Un Ūsiņš ir pieguļnieku galvenais palīgs, kurš ieražu aprakstos nefigurē kā personificēta būtne, kas piedalās pieguļas norisēs; viņa klātbūtne te ir tikai nojaušama upurēšanas aktos un rituālajā mielastā.

Saimniece deva pieguļniekiem olas – uz katra zirga kājas pa vienai. Olas arī krāsoja, parasti tumšās krāsās – melnas, kas dominē Ūsiņa ziedošanas aktos. Saimnieks kauj melnu gaili, krāso melnas olas, vai arī izraksta ar ogli. Tā vīri izrāva mietu, vai arī ar cirvja kātu izsita zemē caurumu. Tad apaušu cilpā ieliktu olu ielaida caurumā, lai zirgi pieguļā būtu rāmi. Lai zirgi būtu stipri un izturīgi kā ozols, tad lika olu ozola dobumā.

Pieguļā katrā ziņā vārīja pantāgu – tradicionālu Ūsiņa dienas ēdienu. Vispirms to ziedoja Ūsiņam, lejot mieta vai cirvja kāta caurumā un pēc tam virsū uzvēla akmeni. Tikai tad paši varēja ēst.

Stingri bija pieteikts, ka no visa līdzpaņemtā ēdiena un dzēriena pirmo kumosu vajadzēja ziedot ugunij.

Pieguļā jāja parasti tikai vīri un puiši. Sievas un meitas drīkstēja ierasties tikai tad, kad bija veiktas visas rituālās darbības, ziedots Ūsiņam. Taču daudzreiz ir pieminēts tautas dziesmās, ka galvenās pieguļā devušās meitas. Ļoti bieži sastopamas tautas dziesmās no Kurzemes puses.

Aun, māsiņa balti kājas,
Nāc man līdzi pieguļā;
Kad tu iesi tautiņas,
Došu bēru kumeliņu.
(LD 30100 Ance)

Tam tēvam labi zirgi,
Kam jāj meitas pieguļā:
Nojādamas, atjādamas
Laiž ābeļu dārziņā.
(LD 30191 Alūksne)

Gavilēšana, ūvināšana, stabulēšana

Ganos dziedāja ļoti daudz un dažādas dziesmas. Sevišķi par ganu dziesmām skaitīja gavilēšanu un lelošanu. Bij daudz dažādu dziesmu, ar ko gani savā starpā sasaucās.

Gavilēšana atšķīrās ar to, ka divrindes beigās , dažreiz arī vidū, beigu skaņu ļoti gari vilka, līdz pietrūkās elpa, pēc tam balsij lūstot, skaļi ūvināja augstajā balss reģistrā, lai atbalss skaļi atskanētu – sadzirdētu citi gani. Arī dažādu stabuļu izmantošana ganos ir ļoti svarīga.

Talsu pusē ir ļoti skaisti garie saucieni – viens ir Dundagas garais sauciens un otrs - Ārlavas garais sauciens.

Gavilēja un ūjināja, lai savā starpā varētu sazināties. Otrs variants bija tāds ka, cik tālu sniedzās balss, tik tālu iedarbība pret vilkiem un mošķiem, kas apdraud lopus.

Dzīves vietas maiņa

Pēc tradīcijas šai dienā kalpi mainīja saimnieku un dzīves vietu. Ticējumi vēsta:
~ Veco vietu atstāj tīru. Nedrīkstēja no vecās vietas atvadīties, lai jaunajā vietā netrūktu laimes.
~ No vecās vietas aizejot, pagatavo mazu sainīti, kurā ieliek maizi, sāli un naudu. To liek jaunajā vietā uz krāsns, lai vienmēr pietiek maize, sāls un nauda. No vecās mājvietas ņēma līdzi lopiem kādu kušķi no vecās migas, ko iesviest jaunajā kūtī.
~ Pirms došanās ceļā jāapsēžas un jāpaklusē – jāpiesēž nelaime.
~ Uz jaunu vietu neveda nekristītu bērnu.

Talsos un Penkulē uzskatīja, ka jaunajiem kalpiem nedrīkst dot ēst skābu ēdienu, lai kalpi nebūtu dusmīgi un nestaigātu saskābuši visu gadu. Vairījās cienāt ar zirņiem, lai nebūtu pļāpīgi. Ienācējiem nedeva arī zivis, jo tad tie ātri aizgāja no mājām.

Ar zināšanām, prasmēm un pozitīvu attieksmi pret savas tautas, konkrētas kultūrvides savdabību un tās kultūru sākas arī pasaules kultūru daudzveidības iepazīšanas process. Dzīvojot zemē, kurā ir tik skaista un bagāta tradicionālā kultūra, saglabātas senās materiālās un nemateriālās kultūras vērtības, nedrīkstam palikt vienaldzīgi pret šo mūsu bagātību.

Protams, nevienas tautas tradīcijas nepaliek laika gaitas neskartas – tās pakļautas pakāpeniskam maiņas procesam. Tomēr, vērojot latviešu dzīvi šodien, ir redzams, ka latviskā mantojuma kopšana un sargāšana nav vairs atstājama pašplūsmai. Tie laiki ir pagājuši, kad latvisko tradīciju nodošana nākamajām paaudzēm risinājās dabīgā ceļā, tāpēc šodien ir jāmeklē citi ceļi, lai saglabātu šīs vērtības, kas īpatnējas tikai latviešu tautai. Ja ikviens latvietis iepazītos ar savas tautas senajām paražām, to sākotnējo nozīmi un pārmaiņām laika gaitā, tad šīs zināšanas veidotu drošu un pareizu pamatu tādas latviskas dzīves kopšanai, kāda iespējama šolaiku apstākļos, un reizē nodrošinātu šo tradīciju turpinājumu nākotnē.
 

DIEVAINES

Gunta Saule


Balta sēd Veļa māte
Baltābola kalniņāji.
Pilna roka baltu puķu,
Klēpei balta villainīte.
224 [Lielvārde].
 
Oktobris, Zemliku mēnesis, Dievaines ir dabā gada tumšākais laiks – dienas jau sarukušas gluži īsas, sniega vēl nav – vakari ir melni un gari, pār pļavām un laukiem klājas vēsi miglas vāli. Jā, šī ir gluži cita, arī īpaša migla – tā nav skurbā Ūsiņu laika migla – Zemlikas ir laiks gluži kam citam. Mēs jūtamies pilnīgi citādi kā pavasarī.

 „Katru gadu oktobra mēnesī viņi izrīkojuši mirušo dvēseļu mielojamos svētkus, kad sataisījuši visādus ēdienus, nolikuši tos kādā istabā zemē. Tur iegājis pats saimnieks un, rādīdams mirušiem uguni, saucis mirušos pie vārda un aicinājis ēst un dzert. Ja šīs uguns rādītājs esot redzējis kādas dvēseles, tad viņam tai gadā bijis jāmirst; ja viņš nekā neredzējis, tad viņš vēl droši visu gadu nodzīvojot. Kad nu domājis, ka dvēseles jau diezgan ēdušas, tad viņš uz sliekšņa pārcirtis ar cirvi uguns rādāmo skalu, un licis dvēselēm, lai tās ietu savu ceļu, jo esot diezgan ēdušas un dzērušas. Bet lai ejot pa ceļu, nevis pa rudzu lauku, ka nesaminot saknes un lai nākamā gadā neizceltos neraža.”- Tā par Veļu laiku savulaik, rakstījis Einhorns [P.Einhorns. 1649. - LTT].
 
Bet kā tad ir mūsdienās, ko, Veļu laiku svētot, jūt 21.gadsimta cilvēks?
 
Mūsu ikkatra un tautas kopējā, dziļākajā, ģenētiskajā, ārēji neapzinātajā atmiņā, mūsu iekšējā, no pašiem bieži slēptajā pasaulē ir šīs senās atmiņas, - par Veļu laika svētīšanas nozīmību. Mūsu iekšējā pasaule „ilgojas” pēc šīs Tradīcijas arī tad, ja to nepazīst, bet mūsu prāts un zināšanas, kas ir tik nepilnīgas un daudziem no mums pat, diemžēl notrulinātas, izmisumā ķeras pie aplama salmiņa -  svin t.s. helovīnus u. tml. svētkus. Bet patiesībā iekšējās dvēseles tīrībai, dzīvībai un pilnestīgai attīstībai ir svarīgi zināt, ka ne jau helovīnu svinēšana un vienkārša ālēšanās nesīs prieku un gandarījumu. Arī ne svētību nākamībai. Tās ir tikai tālas, izkropļotas atmiņas patiesībā par to pašu – visā pirmskristīgajā Eiropā tumšajā gadalaikā šādi un līdzīgi svētki ir bijuši.
         
32553.Veļu laiks ticis turēts par visu svētāko laiku, tanī ļaudis netaisījuši nekāda trokšņa, visi gājuši dievbijīgi pie darba, labos gariņus pieminēdami. Trešdienās un piektdienās vecīšus pamieloja ar ēdieniem un dzērieniem. Jau agri no rīta saimnieks iejūdzis zirgu un aizbraucis uz kapsētu. Saimniece pa laiku piekrāvusi lielu galdu ar dažādiem ēdieniem un alu, aizdzinusi visus mājas ļaudis pie darba, viena pati istabā palikdama un vecīšus gaidīdama. Saimnieks, pie kapsētas piebraucis, saucis: "Ai, gariņi labie, ai mīļie veliņi, nākat, kāpat vāģos iekšā! Brauksim mājā pamieloties, kur pīrāgus, raušus izcepusi." Pēc šiem vārdiem no kapsētas uz vāģiem vēlušies lieli viesuļa kamoli. Kad vairs viesuļi nenākuši, tad saimnieks braucis uz māju. Piebraukušam pie istabas durvīm, saimniece nākusi pretī, durvis līdz kājai valā atstādama, un sacījusi: "Labdien, labdien, mīļie vecīši, mīļās, labās dvēselītes! Nāciet iekšā, ēdiet, dzeriet, ko paši svētījuši!" Viesuļa kamoli vēlušies tagad istabā mieloties. Pēc kāda stundas laika saimniece tos sākusi raidīt uz māju: "Eita, eita mājā pie Veļu mātes un nāciet citā reizā gausināt, kas mums ir!" Vecīši tad devušies pa durvīm ārā un sēdušies atkal vāģos iekšā. Saimnieks nu vedis tos atpakaļ uz kapsētu. Ja veļi bijuši labi pabaroti, tad varējuši tos aizvest ar vienu zirgu; ja slikti bijuši ēdināti, tad ne ar seši zirgi nevarējuši pavest. Pie kapsētas piebraucis, saimnieks saucis: "Velīši gariņi, gulēt mājā, gulēt mājā, ne aizkrāsnē!" Tad veļi devušies kapsētā iekšā. [Etn. 1891, I, 60. R. Bērziņš, Nītaure.
 
Kā var lasīt daudzos ticējumos, Dievaines sākas uzreiz pēc Rudens Saulstāvjiem vai 9 dienas pēc tiem. Šai laikā viesos sērst tiek aicināti senču Veļi – mūsu mirušo tuvinieku un gara radinieku vēlmju augumi. Kamēr esam dzīvi, šai saulē dzīvojoši, mūsu veļi ir kopā ar mums – pēc mūsu senču un arī daudzu mūsdienu ļaužu pārliecības, zināšanas un ticības mums katram ir savs velis. Mirstot dvēsele aiziet pie Dieviņa, Velis kādu laiku vēl dzīvo starppasaulēs – līdz pamazām izšķīst. Tas mums bieži „parādās” kā neredzams „palīgs”, tik iekšēji apjaušams vai atskāŗšams atbalsts vai padoms ikdienas darbos un dzīves sarežģītos brīžos. Šīsaule un Viņsaule ir šķirtas. Šaisaulē mēs Viņusauli neredzam. Ar neredzamu plīvuru tās ir it kā atdalītas viena no otras, bet patiesībā jau viss ir tepat blakus – tās ir pasaules, kas ir viena otrā. Veļu laikā un visā tumšajā laikā šie plīvuri kļūst caurspīdīgāki un saskarsme starp šīm pasaulēm ir vieglāk iespējama. „Durvtiņas uz Tosauli” ir vieglāk atveŗamas. Svarīgi gan apzināties, ka, ja esam pratušies tās atvērt, mums jāapzinās sava atbildība tās arī aizvērt, lai Veļi, Zemes mātes bērni nemaldās nelaikā šai Saulē. Dažādos Latvijas novados senču gari dēvēti dažādos vārdos: vecīši, gariņi, iļģi, urguči, paurīši...
 
32496. To laiku no Miķēļa līdz Mārtiņam, kad garus mielo, sauc Kazdangā par iļģu laiku, Valtaiķos par garu laiku, Puzē par ķauķu laiku, Zemītē par pauru laiku, Limbažos par paurīšu laiku. Šis garu laiks iet četras nedēļas un to tura par svētu laiku. [A. Bīlenšteina rokraksts, 1862.g.]
 
Pa veļu laiku uzdeva mīklas, teica pasakas, ceturtdienas vakaru (piektvakaru) nevērpa, lai aug labi lini un aitām laba vilna. Skalu neļāva no abiem galiem dedzināt, vakarā bez saules nevēlēja spoles notīt. Puišiem neļāva ne auklas, ne valgus, ne grožas vīt, jo tad auklas graužot kājas un grožas trūkstot, neesot stipras. [Sal. Piektsvakars, J.Bēdulis, Rundāle.]
 
Dievaines beidzas Mārtiņos, kad sākas skaļums, trokšņošana, ieģērbšanās citādās maskās (maskās iet jau Veļu laikā, bet tad tās vēl ir salīdzinoši klusas – vecīšu, „viedo” maskas ). Taču dažviet pierakstītos ticējums pausts, ka Veļu laiks ir vēl gandrīz līdz pat Ziemassvētkiem. Maskas ir kā zīmes, simboli, iekšēji stāsti par noslēpto, TO pasauli. Masku tēli, pat tad, ja tie ir ārišķīgi un „it kā” reāli tēli,  ir saistīti ar Tumšo (ne ļaunuma nozīmē), neredzamo, To pasauli, Veļu pasauli. Mums svarīgi saprast arīdzan to, ka bieži vien par mošķiem dēvētās būtnes nebūt nav ļaunas. Pasaule ir dažādu būtņu apdzīvota. Cik daudz dažādības ir sastopams dzīvnieku pasaulē, cik dažādi raksturā un izskatā esam mēs ļaudis, cik liela daudzveidība valda augu pasaulē, tikpat milzīga dažādība valda arī Tajā, Neredzamajā pasaulē. Tas, ko mēs gribam dēvēt par ļaundari, nelabo vai mošķi, būtībā nav ļaundaris – dabas gari dzīvo savu, no mums atšķirīgu dzīvi. Tā nosacītā mošķība rodas no tā, ka viņi „it kā” dara mums pāri, mums traucē ar to „savu dzīvi,” Es negribētu gaiņāt mošķus, es gribētu dzīvot tā, lai mēs varētu rātni sadzīvot katrs savā telpā un viens otru lieki netramdītu.
 
Veļu laikā dzied Veļu aicināšanas un daudzināšanas Dainas, lai arī tieši Veļu laika melodijas nav atrodamas, šim nolūkam izmanto bedību dziesmu melodijas. Arī gaŗās jautājumu-atbilžu – mīklu dziesmas tiek dziedātas Veļu laikā. Vēl kāds īpašs Dainu tēls, kas tiek apdziedāts Veļu laikā, ir pele: šai reizē gan ne zināmajās šūpuļdziesmās, bet citādi - Veļu un bedību dziesmās pelei kā dažādu pasauļu savienotājai vai sakarniecei ir nozīmīga loma. Un arī maģiskajās, jau pieminētajās mīklu dziesmās bez peles tēl neiztiek. Vēl vairāk tās izcelsies ap Ziemassvētku laiku. Bet tas jau būs cits laiks un citāds stāsts.

 

ESEJA PAR ŪSIŅU LAIKU

Gunta Saule

Ak, kā gribas piedzīvot laiku, kad upju līčos, kraujās piekrastēs un kalnu virsotnēs arvien biežāk un ne vien no folkloras kopu dziedātājiem skanēs tālskanīgais, košais ROTĀ.

Kas tā tāda āras pļava rotā, rotā, dzelteniem ziediņiem rotā—jai!
Kas tā tāda brāļu māsa, rotā, rotā, zelta roze vainagā, rotā—jai!
Bite, bite, mūsmāsiņa, rotā, rotā, ābolāi kājas āva, rotā—jai!
Ābolāi kājas āva, rotā, rotā, ziedu pina vainadziņu, rotā—jai!

Foto: Valdis Šleiners Rotāšana ievij Pavasara svētkus un Zaļo pavasara atnākšanu kā greznā vijumā, tā apņem Ūsiņus no visām pusēm: Rotā!!!

Un Ūsiņu laiks – tik dažādos laikos svētīts un pēc tik dažādiem pieņēmumiem rēķināts: gan skaitot 45 dienas no Lielās Dienas vai otrajā Jaunajā mēnesī vai pat ir dzirdēts par Ūsiņu svētīšanu otrajā Pilnmēnesī pēc Lielās dienas. Par atskaites punktu gan aizvien ņemta tieši Lielā diena, pirmais rīts kad diena topa garāka par nakti. Starpsvētki arvien bijuši vairāk piesaistīti reālajām norisēm dabā, ne tikai Saules ritējumam.

Mēs katrs, kurš vēlamies šos svētkus izjust un Ūsiņu dziesmas izdziedāt, varam atrast sev pieņemamāko laiku. Tas ”pareizākais” atnāks pats, caur pašu izjūtām, nevis tik daudz caur to, kas citu pieredzē tiek dēvēts par īsto Daži ir pamanījušies jau Jurģu dienā iesvētīt arī Ūsiņus, bet jāteic gan, ka Jurģu vārda tradīcija Latvijā ir zināma salīdzinoši nesen – dažos rakstos vēstīts, ka vien kopš kāda 19.gadsimta tā atzīmēta kā mājvietas maiņu diena – kad kalpi sev jaunus saimniekus ieguvuši un saimnieki jaunus kalpus savā saimē ieveduši. Dēvē gan dažbrīd arī Jurģi par zirgu aizbildni, bet tā tomēr mēs neatradīsim sevišķi daudz Dainas ar Jurģa vārdu. Drīzāk Ūsiņa vārda vietā mēs sastopamies ar Dieva vārdu, kuŗam pieguļnieki tumšā naktī, miglā un rasā savus zirgus uztic un lūdz pārzināt.

Jau tik daudz rakstīts par Ūsiņu kā zirgu pārvaldītāju un sargātāju, ka grūti ko jaunu še uzrakstīt. Dainās tik bieži vēstīts gan par Ūsiņa, akmeņa vai dažkārt melniem kumeļiem, kas no sudraba silēm ēd, gan par Ūsiņa sargājošo spēku, kas pieguļā tiek piesaukts ziedojot vai nu deviņu cekulu gaili vai gaili dzeltainām kājiņām ar visiem nadziņiem...

Dažkārt gan Ūsiņa zirgi ir dzelteni kā vaska ritulīši. Ūsiņos var sastapt arī tos divus zirgus, kas no jūŗas izpeld, arī tie varbūt ir tieši Ūsiņa zirgi: viens zelta, dienas vai Saules zirgs, otrs, sudraba, nakts vai Mēnessgaismas zirgs. Vai varbūt zelta zirgi sudraba iemauktiem. Varbūt tieši Ūsiņos zaļā birzs gūst zelta lapas: Saules spožums arvien kļūst košāks un sena patiesība vēsta: no maija vidus līdz jūlija vidum dienas gaisma nenodziest.

Aiz upītes zaļi bērzi zeltītām lapiņām,
Tur bāliņi zirgus gana pieguļā gulēdami.

Ūsiņš nes „zemei zaļu āboliņu”, dod kokiem lapas un modina Pērkonu, - ticējumi vēsta, ka Pērkons pirms Ūsiņiem brīdina par neražas gadu.

Vēl citi Ūsiņu dienas ticējumi:

Ja Ūsiņu dienā līst, tad trūks zāles.
Ja dzeguze deviņas dienas pirms Ūsiņiem sāk kūkot - būs silta un auglīga vasara.
Ja Ūsiņu dienā iet uz upi mazgāties, tad skauģi nevar noskaust.
Ūsiņu dienā jāietur maltīte ar cietām olām, gaļu un alu, lai lopiem visu nākamo gadu labi klātos.
Ūsiņos jāvāra cūkas kāja, lai saime būtu mudīga.

Suiti stāsta, ka:

Ūsiņi ir pirmā diena, kurā laiž ganos govis. Kad laida govis ārā, laistījās ar ūdeni un neviens nedrīkstēja palikt sauss. Laistījās, lai ganiem dunduri nekož un gani ganībās neguļ.

Visi gāja palīgā pie lopu izlaišanas.

Šī bija pirmā pieguļas diena. Vārīja pentoku (pieguļnieku ēdiens no piecām vielām: milti, ola, gaļa, kartupeļi, piens). Ar cirvja kātu iespieda zemē iedobi un tajā ielēja gatavā pentoka (citviet to sauc par pentāgu) pirmo karoti vai arī iemeta olu kā ziedojumu Ūsiņam. Pēc tam iedobei virsū uzvēla akmeni. Tas tāpēc, lai Ūsiņš rūpētos par ganāmpulku līdz pašiem Mārtiņiem.

Apgruzdināja vilnas lupatiņas un bērni tās sakāra alkšņos visapkārt ganībām, lai vilki nenāk.

Vēl stāsta, ka Ūsiņos Dievs vilkiem aizsien mutes.
 

LIELDIENAS

LIELDIENAS

Aīda Rancāne


Saule daudzu pasaules tautu mītoloģijās ir ieņēmusi centrālo vietu. Saules ambivalentā daba, tās saistība ar mirušo pasauli, auglību, augu valsts “drāmu” jeb nomiršanu un atdzimšanu tieši pasvītro tās sakrālo dabu un kalpo par pamatu solārās hierofānijas izveidei. Arhaiskajās kultūrās dabas ritmu, gadalaiku maiņa ir viens no sakrālā funkcionēšanas veidiem. Viena gadalaika nomaiņa ar otru kosmiskajā ciklā tiek atzīmēta kā pārejas rits ar attiecīgiem rituāliem un darbībām cilvēku saimnieciskajā dzīvē. Četri punkti, četri saules stāvokļi kosmiskajā ciklā ir svarīgi zemkopja dzīvē un tiek atzīmēti kā svētki. Lai precīzi noteiktu šo svētku svinēšanas laiku, rūpīgi tikusi vērota debess spīdekļu gaita un veidots kalendārs.

Pavasara saulgriežu vieta Saules kalendārā

Gada laikā vidējos platuma grādos pavasarī un vasaras sākumā saule katru dienu paceļas aizvien augstāk virs horizonta, līdz vasaras saulgriežu momentā tā apstājas un maina savu virzienu atpakaļ. Tālāk tā katru dienu paceļas arvien zemāk un zemāk, līdz beidzot ziemas saulgriežos nonāk zemākajā punktā, tad atkal izmaina savu kustības virzienu un sāk celties augšup. Saulgriežu laikā saule savā redzamajā kustībā pa ekliptiku visvairāk attālinās no debess ekvatora, sasniedzot vislielāko novirzi ziemeļu vai dienvidu virzienā. Vasaras saulgrieži, kad saulei ir vislielākā novirze ziemeļu virzienā, iestājas vidēji 21.jūnijā (dažreiz 20.jūnijā). Šo dienu skaita par vasaras sākumu, saule ieiet Vēža zīmē. Ziemas saulgrieži, ar vislielāko saules novirzi Dienvidu virzienā, iestājas 21. vai 22.decembrī un tiek uzskatīti par ziemas sākumu, saule ieiet Mežāža zīmē. 1-2 dienu nobīde skaidrojama ar Zemes kustības nevienmērīgumu.

Savukārt, pavasara un rudens vienādības ir brīdis, kad saules centrs savā redzamajā kustībā pa ekliptiku šķērso debesu ekvatoru. Pavasara vienādības iestājas 20. vai 21.martā, kad saule pāriet no dienvidu puslodes uz ziemeļu, bet rudens vienādības – 22. vai 23.septembrī un te saules ceļš ir pretējs – no ziemeļu puslodes uz dienvidu. Šajās dienās, gandrīz visos zemeslodes punktos (izņemot polus), diena ir vienāda garuma ar nakti. Niecīgas atšķirības var būt refrakcijas dēļ, jo saule nav punktveida, bet ir diskveida gaismas avots.

Šogad pavasara vienādības iestājas 21.martā, kad saule ieiet pavasara punktā - Auna zvaigznājā. Šajā dienā saules lēktā un rietā ēna iet gandrīz pa vienu līniju, un to senatnē varēja izmantot šīs dienas samērā precīzai noteikšanai. Šo dienu daudzās zemēs un, domājams, Latvijā pieņēma par gada sākumu. Dainās šo svētku apzīmēšanai lietoti vairāki jēdzieni – Lielā diena, Liela diena, Lieldiena, Lieldienas, ar to akcentējot faktu, ka ar šo brīdi diena kļūst “lielāka” par nakti. Šis ir gaismas kulminācijas sākums.

Krāsosim, māsiņas, oliņas raibas

Svētki sākas nevis ar to brīdi, kad viss ir sagatavots svinēšanai, bet līdz ar gatavošanos tiem. Tā, piemēram, olu vārīšana un krāsošana, līdzīgi kā citu svētku ēdienu un dzērienu pagatavošana, pieder pie gatavošanās darbiem. Taču tai piemīt rituāla daba. Iepriekšējā vakarā virtuvē tiek sanesti dažādi kaltēto augu saišķi, savāktās zālītes, mizas vai pumpuri. Sanāk kopā saimes meitas, kurina pavardu, piemeklē katlus. Virtuvē kūp garaiņi un valda īpaša noskaņa. Top Lieldienu rituālais ēdiens. Katra meita no sirds vēlas, lai viņas krāsotās olas būtu visskaistākās. Olu svētkiem vajag daudz – ziedojumam pie šūpolēm, zīlēšanai metot pār šūpoļu līksti, dāvināšanai par šūpošanu, olu ripināšanas sacensībām un, protams, kur tad nu vēl sišanās ar olām.

Latviešu zemnieces olas krāsojušas dabiskiem, zemnieku saimniecībā viegli pieejamiem līdzekļiem, piemēram, vārot tās sīpolu mizu novārījumā. Tad olas ieguva dzeltenu vai pat koši sarkanbrūnu krāsu. Bez tam olas vārīja arī bērzu lapās jeb pirts slotās, rudzu zelmenī un siena gružos. Tad tās nokrāsojās zaļā krāsā. Alkšņa pumpuros olas vārot kļuva brūnas. Lai olu čaulām krāsa turētos klāt, tad ūdenim, kurā olas vārīja, piemeta nedaudz sāls. Izvārītas olas dažādi izrotāja vai nu ar naža galu, vai lāpāmo adatu, izkasot gan skujiņas, gan citas zīmes un rotājumus. Raibu olu krāsošanai bija arī citi paņēmieni, piemēram, nevārītu olu pamērcēja ūdenī, pēc tam aplipināja dažādām sīpolu mizām, vietām gaišākām, vietām tumšākām, vietām piestiprināja arī egles skujiņas vai bērza lapiņas. Šādu olu ietina lupatiņā, cieši nosēja ar dziju un lika vārīties. Tā ola nokrāsojās dzelteniem, zaļiem un brūniem raibumiem. Bez tam raibi olas krāsoja arī tās aptinot krāsainiem dzīpariem, raibām lupatiņām vai rakstītām prievītēm. Šādas olas vārot, aptītā vieta nokrāsojās attiecīgā krāsā vai rakstā. Parasti raibās olas krāsoja jaunās meitas, ko pasniegt savam iemīļotajam puisim, lai tādā veidā parādītu savu prasmi. Lai olas vārot neplīstu, tad nedrīkstēja, uguni kurinot, runāt un smieties. Tāpat, olas vārot, nedrīkstēja uguni pūst, lai tās neplīstu.

Ola jau tālā senatnē daudzām pasaules tautām bijusi dzīvības un auglības simbols senos kulta rituālos. Ticība olas veselību veicinošajam spēkam atainojas kā baltu, tā arī slāvu, ģermāņu un citu Eiropas tautu pavasara svētku tradīcijās.

Saules sagaidīšana un ūdens svētība Lieldienu rītā

Ja vasaras saulgriežos Saules lēkts ir zīme svinību nobeigumam, tad Lieldienu svinēšana tieši sākas ar saules sagaidīšanu no rīta. Šajā rītā saulei, tāpat kā gaisam un ūdenim, piemīt īpašs dziedinošs spēks. Daudzi ticējumi vēsta par saules šūpošanos Lieldienu rītā. Tas, kas redz šo saules staru deju, iemanto laimi, bagātību un veselību. Šajā brīdī tiek veiktas arī tādas rituālās darbības kā pēršana ar pūpoliem, kadiķiem vai plaucētiem bērzu zariem. Pērti tiek ne vien mājas ļaudis, bet arī lopi un bišu stropi. Ar sniegu vai ledu noberž govīm muguras un noper ar budēļu rīksti. Lūk, veids kā panākt, lai tās dotu daudz piena un nebizotu. Saules sagaidīšanai parasti tiek izraudzīta tāda vieta, kur tuvumā ir kāds strauts vai upīte. Vēlams, lai tās tecēšanas virziens būtu pret rītiem - pret sauli. Mazgāties tekošā ūdenī saulei lecot - tā ir vēl viena nozīmīga darbība, kamdēļ ikviens Lieldienu rītā steidz piecelties pirms saules lēkta.

Juris Alunāns 1857.gadā “Mājas Viesī” raksta: “Tikko pirmie saules stari šinī dienā atspīdēja, meitas plānās drēbēs ģērbušās dziedādamas skrēja basām kājām pa ciemu, teikdamas, ka pavasarai pretī sakrejot. Kad pie ciema gala bij nonākušas, viņas lēkādamas un plaukstas sizdamas gavilēja un uz ciemu atpakaļ griezās pasludinādamas, ka pavasara esot klāt.” Savukārt, K.Pētersons 1901.gadā apraksta vēl vienu interesantu Lieldienu rituālu darbību – putnu dzīšanu, kas bijusi pazīstama dažos Lejaskurzemes novados, sevišķi Užavā. Pēc saules sagaidīšanas vīri – zvejnieki gājuši uz jūrmalu veikt rituālus, kas nodrošina labu zveju, bet meitas un citi jauni ļaudis devušies dziedādami uz kādu paaugstu kalnu mežā, ko saukuši par putnu kalnu. Katram putnu dzinējam līdzi 1-2 pēdas gara šautra. To parasti pagatavoja jau pirms svētkiem, dažkārt arī visādi izrakstīja. Dziedot dziesmu un saucot maģiskus vārdus, šautras tiek sviestas no kalna lejā, mežā. Kādā citā kalnā tikusi veikta cita maģiska darbība aizsardzībai pret skauģiem, laumām, raganām. To nodrošina vieču (kārklu klūdziņu) sasiešana dziedot attiecīgus tekstus. Ceļā uz mājām putnu dzinēji salauzuši zarus, ar ko mājās palikušos bērnus un večus kūluši, saukdami: “Putni mežā, gaiļi mājās!”

Šūpošanās

Interesanti, ka līdz mūsu dienām vislabāk saglabājušās tieši tās reliģiski rituālās darbības, kuru veikšana saistīta ar jautrību, smiekliem, kam pavasara periodā ir maģiska nozīme. Pēc krievu filosofa M.Bahtina domām, rituālie smiekli tikuši vērsti pret visaugstāko – Sauli (vai arī pret citiem dieviem, laicīgo varu), lai piespiestu to atjaunoties. Visas rituālo smieklu formas bija saistītas ar nāvi un atdzimšanu, ar radīšanas aktu, ar radītspējas simboliem. Rituālie smiekli reaģēja uz krīzēm Saules dzīvē (saulgriežos), uz krīzēm sabiedrības dzīvē, pasaules un cilvēka dzīvē (bēru smiekli). Apsmiešana tajos saplūda ar gavilēm. Šūpošanos Lieldienās parasti pavada jautrība un apdziedāšanās, kam arī piemīt attīroša un atjaunojoša iedarbība. Bet, lai notiktu šī visiem pazīstamā un patīkamā nodarbe - šūpošanās, jāveic sagatavošanās darbi un īpašas rituālas darbības. Šūpoļu kāršanai jau iepriekš izraudzījās piemērotu vietu. Parasti tas bija kāds kalns, lai jau no tālienes tās varētu ieraudzīt. Latviešiem pazīstami vairāki šūpoļu veidi, kuru apraksti lasāmi O.Līdeka grāmatā “Latviešu svētki”. Viens no vienkāršākajiem variantiem ir līgačas – šķūnī pie sijas piestiprina virvi divās vietās, bet virves apakšā iestiprina dēlīti, uz kura sēdēt. Cits veids – starp diviem tuvu augošiem kokiem jeb “āžiem”, kas apakšā sadzīti zemē, bet augšā savienoti kopā, pārliek stipru šķērsbomi. Šim bomim uzver divus bērza klūgu vainagus. Katrā vainagā piestiprina bērza kārti. Kāršu apakšējos galus savieno dēlītis vai arī ragavu belzienam līdzīgs savienojums, kur šūpojamam sēdēt vai stāvēt. Vēl cits šūpoļu veids ir, kad pār šķērsbomi liek divās vietās virvi, lai bomim vienā pusē nokarājas līdz zemei virves gali, bet otrā pusē virves vidusdaļa. Tad paņem pagaru dēli, kuram vienu galu piesien virves vidusdaļā, bet otru virves galos. Šūpotāji nostājas dēļa galos, bet šūpojamie dēļa vidū. Kad šūpoles pakārtas, tās svinīgi izpušķo ar dzīpariem, prievītēm, jostiņām, plaucētiem zariņiem, pūpoliem. Šūpolēm ziedo olu, šūpoļu kārējus apdāvina ar cimdu pāriem. Pirms vēl kāds ir kāpis šūpolēs, puišiem ir iespēja izzīlēt, kā klāsies nākamajā gadā. To dara metot olu pār šūpoļu dziedru. Ja olu pašam metējam izdodas noķert, var cerēt uz labu gadu. Pirmos parasti izšūpo saimnieku un saimnieci, tad arī visus pārējos. Pie kam, jo augstāk šūpo, jo labāka raža. Savukārt, lai lini augtu gari un līdzeni, šūpoles nedrīkstēja apturēt, tām vajadzēja apstāties pašām.

Lielā diena ir kārtējais notikums ļaužu gada dzīves ritējumā, kad konkrētās kopienas ļaudīm ir iespēja realizēt nozīmīgas sociālās funkcijas – sanākt kopā, parādīt sevi, aplūkot citus, apmainīties ar informāciju, tā teikt, socializēties. Tas ir arī nozīmīgs veids jauniešu satiksmes un dzimtu turpinājuma procesa nodrošināšanai.

Gadskārtu svētkos, tai skaitā Lielajā dienā, gadu simtu garumā ir veiktas noteiktas, svarīgas rituālas darbības, kuru jēga pamazām ir pagaisusi vai zaudējusi savu nozīmību. Taču arī mūsdienu cilvēks, gatavojoties Lieldienām, joprojām krāso olas, sagādā pūpolu pušķi, ieper ar to tuviniekus un šūpojas. Nu ne taču tamdēļ, lai vasarā nekostu odi.

 

RUDZU MĒNESIS

Kam tie lieli rudzu lauki
Kā ūdeņi līgojās?
Tie manam bāliņam,
Kas miedziņa negulēja

.
>>><><<<

Latvijas Mūzikas informācijas centrs ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu jau DIVPADSMITO!!! reizi organizē stendu pasaules mūzikas gadatirgū WOMEX, kas notiks no 25. līdz 29. oktobrim notiks Polijā – Katovicē. Arī šogad Latvijas folkloras kustības dalībnieki ir aicināti pārstāvēt savu organizāciju vai mūziķu apvienību (vai arī piedalīties individuāli) šajā tradicionālās un pasaules mūzikas forumā, strādājot Latvijas stendā. Pilnu gadatirgus pasākumu programmu un detalizētu informāciju varat aplūkot šeit: https://www.womex.com/

Sīkāka informācija par līdzdalību Latvijas stendā - LMIC